Blēņošanās pārtop nopietnā hobijā

Andris atkārtoti iepriecināja visus mākslas cienītājus Ludviga dienā un tautas mana 80 gadu jubilejā, papildinot jauno izstādi ar dažiem agrāk neredzētiem eksponātiem. Jau stāstījām, ka Andris izstrādājis luminiscējošo gravīru un gleznu izveides tehnoloģiju, gūstot patiesi pārsteidzošus rezultātus. Gravīras stiklā pilnā krāšņumā atklājas tikai tumsā, kad mākslīgās gaismas ietekmē ar stiklā iegravētām bildēm notiek brīnumainas pārvērtības. Brīnuma pirmsākumi meklējami Andra pagātnē.
Izrādās, visa pamatā nejaušība. Andris pastāstīja, ka kādu dienu kopā ar savu kaimiņu stiklojis logus. Vajadzējis sagriezt daudz stikla lokšņu, bet vienu brīdi īsti nebija ko darīt, abi ar pārinieku sāka blēņoties. Sak, pazīmēsim uz stikla ar dimanta griezni! Kaut kas nesanāca, kaut kas sanāca. Rezultāts iepatikās, Andris sāka interesēties par gravēšanas tehniku, gravēšanas aprīkojumu. Kaut kur ieraudzīja stikla malu izgaismošanas metodi.

“Pa to laiku dzīve iegrozījās tā, ka man vajadzēja braukt uz citu valsti, kur bija mani dienesta armijā biedri,” turpina Andris. “Viens no viņiem strādāja lielā konstruktoru birojā. Tā bija tikšanās pēc gadiem pieciem, pasēdējām, parunājām. Dzima kopīga ideja, pēc kāda laika konstruktoru birojā tapa būtībā unikāla ierīce, ar kuras palīdzību var apstrādāt gan stiklu, gan jebkuru citu plakanu materiālu, piemēram, akmeni, plastmasu. Ir tāda plastmasa, kas tiek pārklāta ar sudrabu, zeltu vai bronzu — ar šo iekārtu tajā var veikt gravēšanu. Lielu pūļu rezultātā iekārta, kas ir mans īpašums, tika atgādāta uz Latviju. Pilnīgi droši zinu, ka pirms diviem gadiem tā bija vienīgā tāda tehnoloģija ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā.

Tie, kas skolā mācījušies fiziku, zina, ka mehāniskajai apstrādei stikls ir visnepateicīgākais materiāls, es pat sacītu — visriebīgākais materiāls! Tam nav noteiktas kušanas temperatūras, līdz ar to visas problēmas. Sāku eksperimentēt 2004.-2005. gadā, kamēr ieguvu vēlamo rezultātu, sabojāju tik daudz stikla, ka pietiktu ne vienai vien siltumnīcai.”
Tā vienkārša blēņošanās pārtapa nopietnā hobijā. Pēc Andra stāstītā, pats process saucas faksimilā dimanta gravēšana. Speciāli izveidotais darba instruments tiek izgatavots no speciāli audzēta dimanta polikristāla. Gravēšanas process ir datorizēts, jo ir lietas, ko cilvēka acs nevar saskatīt. Savukārt ir arī tādas lietas, ko automāts nevar paveikt. Tas jau ir tehnoloģisks process, kura detaļas Andris neizpauž. Vienīgi piebilst, ka šīs ļoti jūtīgās iekārtas darbināšanai nepieciešama speciāla programmatūra. Un paveikt ar to var brīnumu lietas, kuras vienkāršam cilvēkam grūti iedomāties un aptvert. Automātiskajā režīmā maksimālais gravēšanas dziļums ir nepilns milimetrs jeb precīzāk astoņas milimetra desmitdaļas, minimālais netiek izpausts. Ja gravēšanu veic, strādājot ar roku, tad, protams, gravēšanas dziļums varētu būt arī lielāks. Būtībā tas atkarīgs, kādā materiālā gravē: akmenī var dziļāk, stiklā vajag seklāk.

Nelielas gleznas izmēra gravīra stiklā top divās ar pusi stundās, ja visu procesu var uzticēt automātam. Ja nepieciešams pielikt klāt cilvēka roku darbu, tad patērētais laiks mērāms vairākās stundās, aptuveni 5-6 atkarībā no zīmējuma komplicētības. Neskatoties uz lielo pieredzi un iekārtas nevainojamo tehnisko izpildījumu, arī šobaltdien Andrim gadās kādu stikla loksni sabojāt, bet tagad tas ir visai rets notikums.
Ar attēliem, kurus iegravēt stiklā, Andrim palīdz paziņas ar māksliniecisko noslieci. Turklāt viņam ir māsīca — pasniedzēja Mākslas akadēmijā, kura arī šad tad piepalīdz. Reizēm Andris šādus tādus darbus uztaisa viņai. Interesanti, kāpēc stiklā iegravētais attēls kļūst redzams?

Andris: “Jebkurai gaismai ir savs viļņa garums. Izstrādājot zīmējumu, tiek aprēķināts laušanas koeficents. Mainās laušanas koeficents viļņa garumam, mainās attēla kontrasts, mainās ēnu izvietojums. Strādājot ar stiklu, iespējami ļoti interesanti risinājumi, atliek tikai nomainīt gaismas elementu lineālu. Zinājāt, ka medicīna gaismas terapijā pielieto tieši zilo gaismu? Atklāšu vienu noslēpumu, ja grib kvalitatīvu gravīru, tad to var iegūt tikai uz čehu stikla. Jebkurš stikls neder, jo stikla izgatavošanas tehnoloģijas arī ir dažādas.”

Ārpus Latvijas Andri ar viņa darbiem nedaudz pazīst Anglijā, nedaudz — Vācijā. Starp citu, cilvēki sākumā pat nevar saprast, kas tie par darbiem. Viens domā, ka aiz stikla ir krāsains papīrs, cits spriež, ka tur ielikta fotogrāfija. Vienā izstādē reiz atgadījās kuriozs — kāds skaļi iesaucies: “Kas tur liels, paņem melnu krāsu, nokrāso un no iekšpuses ar adatu ieskrāpē!”
Ja vien tas būtu tik prasti izdarāms, diez vai mēs ko redzētu Andra izpildījumā, jo viņš ir apmāts ar jaunākajām tehnoloģijām. Piemēram, viņu ļoti ieinteresējušas nanotehnoloģijas.

Andris: “Man ir gatavi priekšlikumi, kurus var realizēt ceļu būvē, pielietojot nanotehnoloģijas. Nav vajadzīgs nekāds asfalts, vajadzīgs tikai mūsu Latvijas māls. Ņem mālzemi, pievieno nanotehnoloģijas izstrādājumu, notiek katalītisks process, sanāk raupja, keramiska virsma, kas izturīgāka par asfaltu un nevajag nekādas asfaltbetona rūpnīcas. Tehnoloģija ir ļoti vienkārša, patentēta vienā valstī. Zinu, pie kā meklēt, zinu, par ko runāt. Protams, tas nebūs par pliku paldies, bet skatos, ka pat par pliku paldies šī ideja laikam nevienam šeit nav vajadzīga. Ja nu tomēr kurš no novada lielās vadības ir ieinteresēts par šo tēmu runāt — lūdzu!”

Andris ir vietējais, pabeidzis Ezernieku vidusskolu, dienējis Padomju Armijā, Minskas aviācijas skolā apguvis avionikas specialitāti. Strādājis Madonas patērētāju biedrībā, paju sabiedrībā “Ezernieki”, akciju sabiedrībā “Zelta Grauds”, Dagdas arodvidusskolā mācījis audzēkņiem atslēdznieka arodu. Kad bija pieprasījums pēc metinātājiem, eksterni apguva metināšanu, lai mācītu šo profesiju arodvidusskolas audzēkņiem. Viņa pēdējā darbavieta bija Valsts robežsardzē. Kopš 17. jūlija ir pensionārs, kurš netaisās diendienā gulēt uz dīvāna, jo galva pilna interesantu ideju, kuras grib realizēt. Andris pabeidzis neskaitāmus kursus, arī tagad gatavs turpināt mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Viņš saka: “Gribu mācīties to, kas mani interesē!”

Andris vēlētos tehniskā modelisma atdzimšanu skolās: “Var parunāt ar jebkuru skolēnu, vairākums nezina pastāstīt, kāpēc lidmašīna lido un nekrīt, kāpēc mašīna brauc, kāpēc kuģis peld un neslīkst?”

Andra dzīvesbiedre Ruta strādā bērnudārzā, meita Ilze mācās Ezernieku vidusskolas 9. klasē, viņai ir panākumi literatūrā, aizraujas ar dziedāšanu.

Juris ROGA