Katram cilvēkam ir tiesības būt laimīgam, vēlēties laimi un tiekties pēc tās. Tas viss nav viens un tas pats. Būt laimīgam var neatkarīgi no visa pārējā, pat bez jebkāda iegansta. Vienkārši būt laimīgam, un viss! Gribēt laimi var vienmēr, pat tad, kad tā jau ir.
Bet tiekties pēc laimes var dažādi: neapzināti, kad pat nedomā par to; mērķtiecīgi, kad skaidri zini, ko gribi un kā to panākt. Var vispār netiekties, bet vienkārši dzīvot. Beigu beigās laime ir dvēseles stāvoklis, nevis vēlmju piepildījums. Bērnībā mēs pratām būt laimīgi no jebkāda nieka: jaunas rotaļlietas, konfektes, no tā, ka atnāca māmiņa, ka noglaudījām suni, sāka līt lietus utt. Bērni smejas bieži un pat bez īpašiem iemesliem. Vienkārši viņiem ir labs noskaņojums, ir priecīgi un jautri dzīvot pasaulē. Audzināšana, izglītība, pienākumi, atbildība, vilšanās, neveiksmes, nelaimes, slimības pakāpeniski mazina mūsu spēju priecāties par dzīvi. Lai būtu laimīgiem, mums tagad vajadzīgi nopietni iegansti: panākumi, uzvara, slava, nauda, dārgas mantas. Un tikai tad tuvu cilvēku veselība, labklājība, mierīga sirdsapziņa... Bauda arī var būt laime, kad tās ir maz.
Katram vecumam ir savas īpatnības. Ikvienam cilvēkam ir tiesības gribēt, viņam ir tiesības mēģināt iegūt to, ko viņš grib. Taču bieži gadās tā, ka mūsu vēlmes ir pretrunā ar likumu, morāli un sirdsapziņu. Bet vēl — ar citu cilvēku vēlmēm. Mums ir tiesības aizstāvēt savas intereses. Bet ja vienu cilvēku intereses ir pretrunā ar citu cilvēku interesēm, uzvar stiprākais. Un ne vienmēr likumīgi...
Ēriks ŠATERS
.jpg)
.jpg)
