Konstantīna Raudives mirušās dvēseles

Drīz pēc Francijas aerobusa “A 330” bojāejas virs Atlantijas okeāna krievu zinātnieki ar transkomunikācijas (tehnisko sakaru ar viņpasauli) palīdzību mēģināja atjaunot notikumu uz lainera un noskaidrot gaisa kuģa katastrofas cēloņus. Tehnisko zinātņu kandidāts Vadims Svitņevs (pagātnē kara jūrnieks, hidroakustikas speciālists) ar unikālas aparatūras palīdzību nodibināja sakarus ar... bojāgājušajiem aerobusa pasažieriem. Dators, likvidējis svešus trokšņus vēstījumā ”no viņpasaules”, deva viennozīmīgu atbildi: traģēdija gaisā ir nozieguma sekas. Toreiz pasaules informatīvo aģentūru mājas lapās atkal pavīdēja Latvijas parapsihologa Konstantīna Raudives vārds. Izrādījās, ka viņam bija tiešs sakars ar ierīču izstrādāšanu, kas ļāva cilvēkam uzturēt sakarus ar mirušajiem. Turklāt Raudive šajā jomā ir vesela zinātnes virziena pamatlicējs, viņš veicis desmitiem tūkstošu magnetofona ierakstu, kas kalpo par pierādījumu sensacionāliem kontaktiem ar garu pasauli.

Diemžēl Konstantīna Raudives, filozofa, rakstnieka, tulkotāja, literatūras kritiķa, pedagoga un parapsihologa, personība līdz galam nav izpētīta un viņa ieguldījums pasaules zinātnē nav pietiekami novērtēts. Pats Raudive sevi raksturoja visai paškritiski: “Pēc dabas esmu Dons Kihots — man patīk piedzīvojumi pašu piedzīvojumu dēļ, patīk cilvēki pašu cilvēku dēļ un cīņa pašas cīņas dēļ...” Viņam ir daudz sekotāju visā pasaulē, taču vēl vairāk nelabvēļu, kuri uzskata viņu par viduvējību, neveiksminieku un šarlatānu. Kas jūs tāds esat, Konstantīn Raudive? Latgalietis ar iedzimtu talantu un neatzīts ģēnijs vai aprēķinātājs avantūrists?

Konstantīns Raudive dzimis 1909. gada 30. aprīlī pašā Latvijas austrumu nomalē, netālu no Krāslavas rajona Asūnes ciemata trūcīga zemnieka ģimenē. Mistiskā veidā triju gadu vecumā Konstantīns pirmo reizi skatīja nāvi vaigā: smagas slimības dēļ nākamā maģistra dzīvība karājās mata galā. Apkārt dziestošajam ķermenim bija iedegtas sveces un gaisā vēdīja vīraka smarža, kam bija jāpavada mazo eņģeli debesu valstībā. Taču vecāku visļaunākās nojautas bija veltīgas — nevainīgais bērns negaidot sāka atveseļoties, taču liktenis uz ilgu laiku saistīja viņu ar aizkapa dzīves noslēpumu. Kas to lai zina, varbūt slimīga bezsamaņa, kas pārdzīvota bērnībā, arī kļuva par īpašu spēju cēloni, lai kontaktētos ar mirušo dvēselēm? Vai nu slimīguma, vai arī gara dīvainības dēļ, kas tika gūta nāves gultā, taču mazais Konstantīns stipri atšķīrās no pārējiem vietējiem Latgales nomales bērniem. Viņu atceras kā noslēgtu zēnu, kurš vairījās no trokšņainām kompānijām.

Skolas gadi Asūnē un mācības Krāslavas ģimnāzijā domīgajam pusaudzim nostiprināja interesi par visuma jautājumiem, ar vecāku svētību viņš devās uz Rīgas garīgo semināru studēt teoloģiju. Taču Konstantīns ļoti ātri pievērsās vispārējai filozofijai, ko uzskatīja par pievilcīgāku, un vienlaikus izrādīja izcilas tieksmes apgūt valodas. Te esamības meklētāja no provinces liktenī iejaucās noslēpumaina dāma, kāda patronese, kura uzņēmās rūpes par neizdevušos svētā tēva izglītošanu. Viņš nomainīja sutānu pret studenta cepuri, apmeklēja deju stundas un bieži brauca uz dzimto Asūni — pēc vietējo jaunkundžu atzinuma viņš bija labākais dejotājs apkaimē. Kad ciemata deju vakaros kādreiz slimīgais un vārgais Konstantīns iemantoja nepārspējama kavaliera reputāciju, viņš uzskatīja, ka lieta darīta, un 30. gadu sākumā devās iekarot Eiropu.

Iegūtā vārdu krājuma viņam pietika pat tam, lai Parīzē apgūtu sengrieķu literatūru un mākslu. Bet, lūk, līdzekļus studijām nācās pelnīt pašam. Visādā ziņā tā viņš apgalvoja savos memuāros. Būdams pilnībā savaldzināts ar Luvras šedevriem, Raudive atzinās, ka šie gadi bija visspilgtākie un visneaizmirstamākie viņa dzīvē. Iespējams, vēl arī tāpēc, ka jaunais bruņinieks te satika Skotijas izcelsmes Dulcineju Eilinu Finleisoni. Mute neveras teikt, ka pat pēc šķiršanās viņi uzturēja kontaktus līdz mūža galam, jo šie kontakti turpinājās arī pēc Eilinas nāves 1948. gadā.

60. gados savu sensacionālo eksperimentu gaitā Raudive varēja pierakstīt ne tikai savas bijušās mīļotās balsi, bet arī ar magnetofona palīdzību sekmīgi intervēt tādas odiozas personas kā Hitleru, Čerčilu, Džonu Kenediju. Arī krievu literatūras spīdeklis Ļevs Tolstojs un padomju tribūns Vladimirs Majakovskis uzskatīja par iespējamu piedalīties spiritiskajā seansā ar tehnisko jauninājumu starpniecību. Taču, tāpat kā daudzi uzaicinātie, deva priekšroku aprobežoties ar vispārēja rakstura neskaidrām vienzilbes frāzēm.

Pat Eilina nespēja apslāpēt nevaldāmā baltieša avantūristisko garu. 1932. gadā Konstantīns Raudive neuzmanīgi piedāvāja mācīt valodu karojošiem spāņiem. Pie reizes arī pats mazliet iemanījās kārtējās valodas apgūšanā. Te viņš ne tikai apmeklēja vēršu cīņas un prasmīgi dejoja valsi ar melnīgsnējām, temperamentīgām spānietēm, bet arī, nezaudējot laiku, mācījās brīvi domāt pie pazīstamā filozofa Migela de Unamuno.

Gaišredzībai bija vajadzīgs, lai visuresošais latvietis pievērstos literāriem tulkojumiem no spāņu valodas. Daudzējādā ziņā simboliski, ka, tieši pateicoties Raudivem, latviešu valodā “ierunājās” viltīgi gudrais idalgo Dons Kihots. Bet Unamuno romāna “Migla” tulkojums Raudivem kļuva par patiešām liktenīgu — pēc atgriešanās dzimtenē trīsdesmito gadu beigās šis daiļdarbs saveda viņu kopā ar rakstnieci un filozofi Zentu Mauriņu, kura uzrakstīja spīdošu recenziju par ārzemēs dzīvojošā tulkotāja paveikto darbu. Ja tas nebūtu noticis, vācieši tūdaļ būtu pielikuši treknu punktu latviešu piedzīvojumu meklētāja biogrāfijā. 1941. gadā Rīgā ļaunatminīgie vācieši pieminēja viņam piefrontes “komandējumu” uz Spāniju, kur viņš savas labsirdības dēļ mācīja krievu valodu komunistiskās partijas dibinātājai Doloresai Ibaruri, un ieslodzīja gestapo pagrabā. Grūti iedomāties, ar ko būtu beidzies fašistu sadomātais jebkādu mēru zaudējušā poliglota audzināšanas process — koncentrācijas nometnē vai karātavās, taču palīgā nāca tolaik jau pazīstamā Zenta Mauriņa, un viņas aizbildnībā nelaimīgā skolotāja dvēsele atgriezās pie savas glābējas. Jāpiebilst, ka gestapo kazemātos kaulainā jau trešo reizi gandrīz vai uzpūta savu nāves elpu pārdrošajam pētniekam no Latvijas. Vēl liktenīgajā Spānijā 1936. gada jūlijā Raudive brī- numainā kārtā paglābās no apšaudes, kad blakus mašīnā tika nogalināts spāņu grands un valstsvīrs.

(Turpinājumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)