Svin uz pilnu klapi

Tradicionālās Ludviga dienas svinības Ezerniekos sākās ar gadatirgus atvēršanu plkst. 8 rītā, svētku pasākumu programmā bija arī pludmales volejbols, dažādas stafetes un izdarības, protams, paredzot balvas pirmo triju vietu ieguvējiem individuālajā vērtējumā un pirmo divu vietu ieguvējiem komandu stafetēs. Ja pērn ikgadējais Ludviga dienas svētku pasākums toreiz sakrita ar tautas nobalsošanu par vēlētāju rosinātiem grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, kas bija šķērslis pārlieku skaļai jautrībai, jo stafetes, konkursi un atrakcijas notika netālu no vēlēšanu iecirkņa, tad šogad ļaudis un svinību dienas organizatorus piemeklēja cita liksta — finanšu krīze valstī.

Pircēju deficīts

Tomēr svētki notika, lai arī izdevās ne viss. Daži aculiecinieki stāstīja, ka šogad tirgotāji labākas vietas pie lielceļa aizņēma kopš iepriekšējā vakara un sargāja visu nakti. Nezinu, vai attaisnojās, bet kopumā tirgotājiem šoreiz dzīve nebija salda, jo krīze iespaidojusi arī lauku iedzīvotāju pirktspēju. Pircēju pulks šķita visai šķidrs, lai gan nevar noliegt — gadatirgus bija bagātīgs, tādu to darīja daudzveidīgais preču piedāvājums, sākot ar skalu groziem, apaviem, apģērbiem, daždažādām rūpniecības precēm, beidzot ar “Gailītis G” skaņu ierakstu studijas produkciju no Rīgas, ziedu stādu audzētāju produkciju no Madonas un Dagdas, kvalitatīviem konditorijas izstrādājumiem, kurus tirgoja SIA “Madara VKSB” no Rēzeknes rajona Nautrēnu pagasta Rogovkas ciema, kur darbojas kafejnīca-konditoreja “Pie Mo-desta”. Tomēr tirgošanās ritēja vāji, cilvēku rocība ir krietni sarukusi.

Pieaugušo spēles smilšu kastē

Gandrīz vienlaicīgi ar tirgoņiem sākās rosība pludmalē pie Ežezera — tur aktīvi iesildījās pludmales volejbolisti. Nebūs lieki atgādināt, ka Ezerniekos pludmales volejbols ir ārkārtīgi populārs, šajā sporta veidā šogad startēja 10 komandas (par trim mazāk nekā pirms gada). Acīmredzot arī šeit neiztika bez krīzes faktora, jo ne visi dalībnieki ir vietējie, no Ezerniekiem, daudzi volejbolisti mērojuši tuvāku vai tālāku ceļu no Līvāniem, Daugavpils un citām Latvijas vietām, tiesa, gandrīz visiem ir tieša saikne ar šo pagastu. Savējos pludmales volejbolistus līdzjutēji atbalstīja, kā kurš mācēja, bet dažs pat atļāvās visai skarbus jociņus. Tas pabojāja kopējo labo iespaidu par pasākumu.

Stabā kāpēju fiasko

Visas pārējās aktivitātes notika Ezernieku centrā svaigā gaisā blakus brīvdabas estrādei aiz pagastmājas. Skatītāju un dalībnieku pulks nebija diez ko lielāks par gadatirgus apmeklētāju pulku. Pēc iepriekšējo gadu pieredzes bija sagaidāms, ka Ludviga dienas svinētājiem vislielākās problēmas sagādās rāpšanās stabā pēc balvām. Bet neviens negaidīja tik dramatisku pavērsienu, kā šogad: Artūrs Indrāns faktiski ar pirmo piegājienu uzrāpās stabā un nocēla vienu no balvām — desu. Tālākie notikumi nav loģiski izskaidrojumi — stabā vēl palicis šampanietis, gailis un maiss kombinētās lopbarības, bet gribētāju rāpties tiem pakaļ nav. Atsevišķu entuziastu mēģinājumi gan bija, bet visi beidzās ar fiasko. Protams, pašas balvas jau tur nekarājās, bet gan atradās tautas namā, bet stabā tika uzkarināti polietilēna maisiņi, kuros ielikta lapa ar balvas nosaukumu.

Zābakus — lidojumā

Vienam no sacensību veidiem dalībniekus īpaši aģitēt nevajag — cilvēkiem ļoti patīk zābaka mešanas stafete, kuru tiesāja ļoti principiāli: zābaks jāmet kā tenisa bumbiņa, to nedrīkst saritināt vai citādi vienkāršot darbību. Rezultāti, lai gan pieticīgi, bet reālistiski: vistālāk zābaku aizmeta Raimonds Indrāns — 14 metrus, kas ir sliktāk nekā pērnā gada uzvarētājam (toreiz Pēteris Fiļs zābaku aizmeta 15,64 metrus tālu). Šogad otru labāko rezultātu sasniedza Andrejs Potapovs — 13,40 metri, bet trešais palika Artūrs Indrāns — 12,90 metri.

No sievietēm zvejnieka zābaku vistālāk aizmeta Aija Vaišļa — 9,60 metrus. Arī viņai neizdevās pārspēt pērnā gada rekordisti — toreiz Tanja Radionova zābaku aizmeta 10,08 metrus tālu. Aiz sevis Aija atstāja Ludmilu — 8,00 metri un Veroniku — 7,80 metri. Atkal tieši zābaka mešanas stafete guvusi labu atsaucību gan dalībnieku skaita ziņā, gan atbalstītāju emociju ziņā.

Bērnu priekam

Paralēli citām stafetēm notika bērnu zīmēšanas konkurss, kurā varēja piedalīties ikviens līdz 12 gadu vecumam un zīmēt jebko tematikai atbilstošu. Uzvarēja vai nē, bet katrs pa gardumam nopelnīja gan. Personīgi man patika deviņgadīgās Loretas Ievas Dārznieces zīmējums, taču katra bērna centieni ir apsveicami. Zīmīgi, ka nebija neviena drūma un pelēka zīmējuma, no visiem staroja siltums un gaišums. Vēl bērniem tika sarīkotas bumbas mešanas mērķī sacensības, tāpat viņi piedalījās virves vilkšanas sacensībās.

Viegli prognozējama uzvara

Ļoti gaidītas bija svaru bumbas cēlāju sacensības, kurās šogad pieteicās pieci spēkavīri. Laiku pa laikam tika bārstīti jociņi. “Skatoties kāds vecums: pensijas vecumā uzvarai ar divām reizēm pietiek...”, sacīja viens sirms kungs. Viņam iebilda cits pensionārs, kurš par savu varējumu jutās gana drošs, tomēr sacensībās nepiedalījās: “Kamdēļ apkaunot jaunos, es uz to gan neiešu!” Atceros, pērn sacensības notika klusumā, cilāt 24 kilogramus smagu svaru bumbu vēlējās vien trīs dalībnieki.

Kā to varēja gaidīt, uzvarēja Nikolajs Ratuševs (58 reizes), kurš šajā sporta veidā viennozīmīgi ir stiprākais Ezerniekos. Turklāt viņš šo vingrinājumu izpildīja precīzi (atšķirībā no daža cita), kurš gan roku brīžiem pilnībā neiztaisnoja, gan pieļāva citas kļūdiņas. Jāatzīmē, šī nav Nikolaja Ratuševa iespēju robeža, viņš svaru bumbu cēlis pat 100 un vairāk reizes. Tautas sacensībās apstākļi nav tādi, lai sasniegtu augstus rezultātus: lai arī Nikolajs ieberzēja rokas ar smiltīm, cenšoties samazināt iespēju svaru bumbai izslīdēt, no šīs likstas izbēgt neizdevās. Aiz viņa palika Vladislavs Potapovs (46 reizes) un Andrejs Potapovs (39 reizes).

Pāri kalnam pretī saulei

Līdzīgi kā pērn, ar grūtībām tika sameklētas komandas virves vilk-šanas sacensībām. Arī sievu nešanas sacensību dalībnieku loku nācās paplašināt, aicinot piedalīties arī puišus un meitas. “Mēs visi jau šķirteņi!” iesaucās kāds no skatītājiem, kad pasākuma organizatori aicināja pieteikties nākamās stafetes dalībniekus, lai nestu savu sievu “..pāri kalnam pretī saulei un laimei!”. Tāpat vairāk par trim pāriem savākt neizdevās.

Vērojot visu no malas, nonācu pie secinājuma, ka šogad visgrūtāk bija iesaistīt cilvēkus sacensībās, kur nepieciešams salīdzinoši liels fizisks spēks.

Juris ROGA