No Asūnes līdz Beresnei

Pirmo baznīcu Asūnē uzcēla tēvi jezuīti par Polijas karaļa Jāņa Sobeska naudu 1680. gadā. Tas bija visai nemierīgs laiks Eiropai. Osmaņu impērija aktīvi sagrāba aizvien jaunas zemes. Jāņa Sobeska pienākums bija apturēt šo uzbrukumu. Pēc uzvaras pie Hotinas 1674. gadā Polijas Seims ievēlēja viņu par karali. 1683. gadā pie Vīnes Sobeskis tā sakāva turku karaspēku, ka par virzīšanos uz Eiropu nevarēja būt ne runas. Tieši tolaik Polija kļuva par vienu no lielākajām Eiropas valstīm. To izjuta arī Inflantijas iedzīvotāji.

Koka baznīca Asūnē pastāvēja līdz 1816. gadam. Bet 1819. gadā tika pabeigta jaunas akmens baznīcas būve. Un, kas ir interesanti, celtniecības darbi tika veikti par draudzes naudu, palīdzību sniedza garīdznieki prelāts Višomirskis un tēvs kanoniķis Kuprevičs.

Tika izvēlēts visai vienkāršs projekts. Baznīca bija mājīga, neliela. Tajā pašā laikā Asūnes baznīca izskatās vecāka nekā XVIII gadsimta baznīcas. Tas notika tāpēc, ka tika izraudzīts vecs, tolaik “nemoderns” projekts. Iekšējā iekārtojumā jūtams Bizantijas estētikas zīmogs, kas padara dievnamu senlaicīgu ar agra kristiānisma laikmeta vienkāršību. Pārvietojamais zvanu tornis, kas pilda baznīcas vārtu funkcijas, it kā atkārto pirmo kristiešu baziliku zvanu torņus. Tajos tālajos laikos, kad kristiešus nežēlīgi vajāja Romas varas iestādes, zvanu tornis kalpoja par trauksmes signālu, tuvojoties briesmām.

Galveno altāri rotā izkrāsotas Sv. Antonija un Sv. Franciska skulptūras. Šie cilvēki dzīvē bija domubiedri. Francisks bija nabadzīga mūku ordeņa pamatlicējs. Vēlāk šis ordenis tika nosaukts viņa vārdā, Padujas Antonijs bija lielākais ticības sludinātājs. Abi aicināja cilvēkus būt līdzcietīgiem, mīlēt tuvāko un atteikties no pasaules kārdinājumiem.

Baznīcas sienu daudzkārtējā atjaunošana padarīja ārsienu virsmas nelīdzenas, kas rada senlaiku baznīciņu iespaidu kaut kur Sicīlijā vai Grieķijas arhipelāga salās. Fasādes vienkāršais rotājums, kas rada ēkai “baroka piegaršu”, nav spējīgs aizēnot Asūnes baznīcas korektumu un krāšņumu, kas vairāk piemērots Latgales mies-tā nekā baroka samākslotais ārējais spožums. Mazā Sicīlija pašā Latgales novada sirdī...

Baznīca Beresnē ir jāpameklē. Tā vienkārši to nemaz neatradīsi. Taču Svariņu pagastā to parādīs katrs. Tas ir poļu muižnieku Targonsku mantojums. Targonsku dzimta nav pieskaitāma pie vispazīstamākajām mūsu pusē. Taču šīs dzimtas pārstāvju izveicību un uzņēmību var apskaust daudzi.

1861. gadā sākās dzelzceļa Dinaburga — Vitebska būve, kas bija kā ceļa Rīga — Orla daļa. Te, lūk, Targonski, arī sarosījās. Viņi kļuva par būvniecības darbuzņēmējiem (attīrīja ceļu no meža, piegādāja būvmateriālus utt.), mūsdienu valodā runājot, laimēja darbuzņēmuma piedāvājumu. Tas ietekmēja ģimenes finanšu stāvokli. Targonski nu sāka dzīvot ar lielu vērienu. Pana Targonska vaļasprieks bija medības. Viņa medību suņi bija plaši pazīstami visā apkārtnē. Vēl 1805. gadā netālu no muižas Beresnes saimnieks uzcēla koka kapelu, kas ilgu laiku kalpoja par ģimenes kapliču vietējiem muižniekiem.

Pienāca bēdu laiki... revolūcija, karš.... Targonski aizbrauca... Kapela gandrīz sabruka, bet dievkalpojumi notika pana mājā. Taču 1927. gadā Beresnē apmetās garīdznieks Jankovskis, kurš arī uzsāka jaunas baznīcas celtniecību, pareizāk sakot, paplašināja un atjaunoja veco kapelu. Pašlaik dievnams Beresnē ir viena no visneparastākajām koka baznīcām mūsu novadā. Te ir apbrīnojami mierīgi un klusi. Interjers iepriecina aci ar mierīgām krāsām, svētbildes pamatā ir mūsdienīgas (litogrāfijas vai vienkārši tipogrāfijas darbi). Interesi izraisa Jēzus Kristus krustaceļa svētbilde, kas izpildīta augstciļņa tehnikā, vienkārši un spilgti. Pati baznīca veltīta Svētajai Annai, kura bija Jaunavas Marijas māte un attiecīgi Jēzus Kristus vecmāmiņa. Svētā tiek godināta kā lieliska dziedniece (pie viņas īpaši meklēja palīdzību mēra laikos).

No pašiem baznīcas vārtiem ved vecais ceļš, pat ne jau ceļš, bet taciņa. Kādreiz tā veda taisni uz Targonsku muižu. Tagad tur nekas nav palicis, tikai kails lauks...
Divas baznīcas, divi likteņi, divas vēstures... Cik bieži mēs meklējam iespaidus aiz trejdeviņām zemēm, nemaz nepamanot, kas atrodas pie paša sliekšņa. Taču atklājumi ir tepat, mums blakus. Mūsu novada vēsture nav izpētīta... Tā gaida savus pirmatklājējus.

Andrejs JAKUBOVSKIS