Fermeris krustcelēs

Esmu skaidri pamanījis: ātri aug sveši bērni. Šķiet, ka pēdējo reizi jaunajā kotedžā pie Vaičuļiem es ciemojos ne tik sen. Lieliski atceros laimīgā tēva ar dvīnīšiem dzīvo attēlu. Šobrīd visi trīs Aijas un Pētera bērni — Ilze, Līga un Mārtiņš — nu jau studenti. Man par laimi todien visa ģimene bija mājās. Līga taisījās doties uz mežu ogot, taču, paklausot manam lūgumam, mainīja plānus. Mārtiņš nokāpa no kvadricikla. Izmantojot gadījumu, tēvs paslavēja šo četrriteņu transportu, bez kura vienkārši neiztikt lielajā zemnieku saimniecībā. Ilze tūdaļ uzklāja galdu, kur galvenā rota bija lauku produkti.

Norunāt tikšanos ar Pēteri nebija tik vienkārši. Ne jau tikai tāpēc, ka viņš ir ļoti aizņemts cilvēks, bet vairāk tāpēc, ka nekad nav uzskatījis sevi par atklātu publisku cilvēku. Taču dzīve izdara savus koriģējumus. Valsts problēmas lika viņam atstāt Zaļo un zemnieku savienību un balotēties Dagdas novada domē no opozīcijas partijas “Sabiedrība Citai politikai”. Precīzu izvēli izdarīja ne tikai visaktīvākā Andrupenes pagasta, bet arī Dagdas pilsētas vēlētāji, kuri ļoti labi pazīst Pēteri. Ilgus gadus viņš bija Tautas deju ansambļa “Dagda” dalībnieks, bet nesen (pirms gadiem četriem) atstāja skatuvi.

Es vērīgi sekoju viņam nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta. Dzimtajā lauku stihijā un uz skatuves viņš ir kā zivs ūdenī. Vārdu sakot, īsts Latgales simbols: efektīgs, gara auguma, stiprs, spītīgs un bezbēdīgs. Un galvenais: viņš ir bezgala strādīgs. Toreiz, jauno mērnieku laikos, bija vajadzīga īpaša drosme, lai no biškopja ar diplomu pārkvalificētos par zootehniķi. Piena nozare tolaik bija visai cerīga. Zemnieku saimniecības perspektīva nenobaidīja arī Aiju — agronomi un pedagoģi. Viņiem palaimējās arī ar galvenajiem konsultantiem: Jānis un Irēna Brili ir Pētera sievas vecāki.

Protams, bija arī milzīgs risks. Taču sacīts — darīts. Pēteris stažējās ārzemēs, mācījās pie Anglijas un Holandes fermeriem. Sēdās pie mācību grāmatām, iegādājās šķirnes lopus, maksāja kredītus, pastāvīgi modernizējot savu lielo saimniecību. Desmit gados viņa saimniecības īpašumi palielinājās līdz 300 hektāru! Katra no četrdesmit slaucamajām govīm gadā dod vidēji 6,5 tonnas piena: Holandes šķirne pilnībā attaisnoja sevi arī sarežģītajos Latgales apstākļos. Vaičuļu tīrumi un siena platības — pauguri vien, kas netraucēja pilnībā atrisināt lopbarības mehanizētās sagādes problēmu. Par pārsteigumu man, veicot eksperimentus, Pēteris uzsāka skāb- siena sagādi... tranšejās, ar to pierādot, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Noderēja kādreiz Latvijā plaši pazīstamā sovhoza “Andrupene” pieredze. Pie reizes Pēteris neaizmirsa paslavēt pēdējo ieguvumu — traktoru “Jonh Deere”, par kuru samaksāja 50000 latu. Nežēloja naudu arī citas mūsdienīgās lauksaimniecības tehnikas iegādei. Bez kredītiem, protams, šādu sapni neīstenosi.

Pēc visa ir redzams, ka Andrupenes fermerim darbi sokas raiti. Pastāv viedoklis, ka lielām Latgales saimniecībām laime uzsmaida biežāk. Varbūt arī krīzes problēmas saudzēja zemnieku saimniecību “Zundi”?

Paklausīsimies paša Pētera teikto: “Nu jau pusotra desmita gadu es izmantoju attīstības iespējas, tāpēc arī neiztiku bez kredītiem un projekta saistībām. Daudz strādāju pats, dodu trīs darba vietas. Lai galu galā nonāktu pie rūgta secinājuma: mūsu valstī nav godīgas lauksaimnieciskās ražošanas loģikas. Sev es nevaru pārmest, taču kā dzīvot tālāk, ja pirms gada par kilogramu realizētā piena saņēmu 25,5 santīmus, turpretim tagad — 10,5? Saprotu, ka arī galvenais partneris AS “Preiļu siers” ir iestidzis kredītos, tam ir grūtības ar noietu, taču man no tā nekļūst vieglāk. Esmu noguris no mokošas nestabilitātes: būs jāatsakās no piena ražošanas. Nav žēl zaudēto gada, milzu darba, taču pienācis laiks meklēt citu lauksaimniecības specializāciju. Tirgus ekonomikā bez normālas rentabilitātes nevar izturēt konkurenci. Pakāpeniski jāizmēģina citi varianti.”

“Agrārā valsts bez lauksaimniecības perspektīvām. Kas te būtu vainīgs?” jautāju savam labajam paziņam.

Mirkli padomājis, Pēteris atbildēja: “Vainīgi esam tikai mēs. Paši ievēlējām Saeimas deputātus, kuri noveda valsti līdz katastrofai. Paņemt miljardus latu lielus kredītus — te liela gudrība nav vajadzīga. Kurš un kad tagad tos atmaksās, ja valsts aizmirsusi galveno — stimulēt ekonomikas attīstību. Rūgta pie- redze nāk par labu. Cilvēki visbeidzot sākuši saprast savu atbildību par to, kas notiek Latvi- jā, Tāpēc nesenajās jauno pašvaldību vēlēšanās bija ļoti rūpīga kandidātu atlase. Arī es piekritu balotēties Dagdas novada domē ar vienu mērķi — palīdzēt dzimtajam novadam. Ja novadnieki noticēja man, tad mans pienākums ir attaisnot šo augsto uzticību. Bez tā dzīvi nav iespējams uzlabot. Ja neizdosies normāli vadīt valsti no augšas, jāmēģina to darīt no apakšas. Pēc rakstura esmu optimists, esmu izgājis labu dzīves skolu un pazīstu īstu zemnieka darba cenu. Pat visasākās tikumiskās un finanšu krīzes apstākļos jāmēģina apturēt sabrukumu, jāsaglabā tas, kas ir. It sevišķi izglītībā un ražošanas sektorā. Jāsaņem Eiropas investīcijas, kas ir vienīgi pareizs Latvijas glābiņa ceļš. Varas partijām, kuras apmānīja tautu, uz visiem laikiem jāatstāj politiskā arēna. “Treknie gadi” — tie ir birokrātiem, bet Latgales zemniekiem to nekad nebija. Latvijas zemkopji un lopkopji nav atradinājušies strādāt, tikai nevajag viņiem traucēt.”

Aleksejs GONČAROVS