Lasītāji raksta: Otrās grupas invalīdes grēksūdze

Te, lūk, piezvanīja sieviete ar patīkamu balsi un sacīja: “Man vajadzīgs dzīvoklis mātei. Viņa dzīvoja pie mums, tad pie dēla, tagad grib būt viena. Mūs apmierina jūsu variants.” Viņa nosauca man savu vārdu, pateica, ka strādā veikalā. Tas vēl vairāk noskaņoja mani par labu viņai, jo arī pati 21 gadu esmu nostrādājusi tirdzniecībā. Respektīvi, nodomāju, ka cilvēks būs godīgs, taisnīgs (par visiem spriežu pēc sevis). Ar 1. augustu pie manis sāka dzīvot sieviete. Zinu, ka viņai ir 66 gadi. Painteresējos, kāds ir viņas tēva vārds, jo cilvēks taču vecāks par mani (man pašai 49 gadi). Manam priekam nebija robežu, jo man, otrās grupas invalīdei, būs vieglāk apmaksāt milzīgos rēķinus. Es saņemu 123 latu pensiju, par šo naudu man jāsamaksā par dzīvokli, turklāt mazmeitiņa Eva atrodas faktiski manā apgādībā. Meita nokļuvusi kredītu gūstā, kas būs jāmaksā daudzus gadus. Znotam vairāk nekā uz pusi pazemināta alga. Meita nomā telpu, Baltijas akadēmijā viņa iekārtojusi kafejnīcu. Taču, kā viņa pati saka, iznākumā parādi vien un nekādas peļņas. Studenti taču kopš laika gala tika uzskatīti par visnabadzīgākajiem cilvēkiem, kuri vienmēr grib ēst, bet kabatās svilpo vējš. Ar katru dienu viss kļūst aizvien dārgāks.

Tā mēs sākām dzīvot kopā. Manai īrniecei nebija ne karotes, ne dakšiņas, ne krūzes. Tas ir, nebija pat personīgo mantu. Es pēc rakstura esmu labsirdīgs cilvēks un, protams, iedevu viņai vajadzīgo. Nemaz jau nerunājot par televizoru, lai to novietotu savā istabā. Viņai vienmēr bija patīkamāk to skatīties manā istabā. Sākām kontaktēties. Es sadzirdēju ne mazums lamuvārdu. Kā izrādījās, viņas dzīve, starp citu, nebija viegla: sieviete palīdzēja savai meitai audzināt mazbērnus, divus puikas. Bet meitas vīrs pa to laiku pelnīja naudu ārzemēs. Spriežot pēc viņas teiktā, to vīru tur drīz vien sadūra ar nazi... Savējie, Krāslavas puiši... Pēc trim dienām mana īrniece aizgāja uz veikalu, nopirka 0,7 lit-ru degvīna un virtuvē vienatnē arī izdzēra, stāstot man par savu rūgto likteni. Izrādās, ka viņa ar rokām 36 gadus esot slaukusi govis savā dzimtajā kolhozā (kaut kur aiz Dagdas). Šopavasar viņa aizbrauca uz savu dzīvokli, pabija tur pavisam neilgu laiku, pēc tam saveda pie manis tik daudz blusu, ka nācās lūgt draugiem stomazānu (pašai nebija naudas, lai to nopirktu). Īrnieces dēls teica: “Lai brauc uz laukiem un dzīvo, tur viņai visa kā gana!” Turpretim viņa apgalvo, ka mājā neesot ne malkas pagales! Bērni nodrošina māti ar bezmaksas maizi (paši tādu neēd). Bet viņa visu mēnesi iztiek galvenokārt ar “Rolton” un auzu pārslu putru. Neko citu viņa nevar ēst, jo ir trešās grupas invalīde, diabēta slimniece.

Tikai beigās es uzzināju šīs “mīļās” vecās sievietes uzvārdu, kura man nesamaksāja par jūniju 25 latus. Vienpadsmit mēnešu laikā, kamēr viņa dzīvoja pie manis, istaba tā sāka smirdēt, ka absolūti kļuva nelietojams gan dīvāns, gan grīdas tepiķis. Smirdēja pat grāmatas, kas atradās sekcijā. Es visu iznesu un izmetu atkritumu konteinerā. Tagad esmu iestigusi parādos, remontēju dzīvokli. Taču mana dvēsele ir tīra. Viņas bērni un mazbērni viņu meklēja tikai pensijas dienās. Viņa patiešām palīdz tuviniekiem, palīdz no visas sirds. Pensiju no bankas konta izņem viņas meita. Vecs cilvēks baidās, ka automāts viņu apšmauks, bet miesīgā meita — ne. Māte taču apmaksā divus viņas kredītus: nopirka mazbērniem datoru, meitai mēbeles, znots nekur nestrādā, ir biržas uzskaitē. Bet es palieku Dieva ziņā.

Izremontētajā dzīvoklī nākotnē es diez vai gribēšu iemitināt kādu svešinieku. Šo rūgto mācību es atcerēšos vēl ilgi.

Lilija ŠUGAROVA