Šedevri — blakus

Tātad pa kreisi no ieejas atrodas otrais un trešais altāris... “Svētā Trīsvienība” un “Svētā Stanislava brīnums”. Pievērsīsimies vēsturei. Dievs pēc būtības ir viens, taču viņš ir trijās personās: Tēvs, Dēls un Svētais Gars, Trīsvienība ir vienota un nedalāma.

Pats vārds “Trīsvienība” nav Bībeles izcelsmes vārds, kristiešu leksikā II gadsimta otrajā pusē to ieviesis svētnieks Antiohijas Teofils. Mācība par Svēto Trīsvienību sniegta Kristīgajā atklāsmē. Dogmas par Svēto Trīsvienību nav izskaidrojamas, tās ir noslēpumainas dogmas, neizskaidrojamas prāta līmenī. Cilvēka prātam mācība par Svēto Trīsvienību ir pretrunīga, jo tas ir noslēpums, kas nevar būt izteikts racionāli. Bieži vien garīdznieki, izskaidrojot Dieva Trīsvienības jēgu, min vienkāršu piemēru: Saule, kas dod gaismu un siltumu.

Daudzi mākslinieki mēģināja attēlot šo neizzināmo Dieva būtību. Starp viņiem bija tādi pazīstami kā Mazačo, Rafaels, El Greko... Daudz svētbilžu atstājuši mums nepazīstami Bizantijas un Rietumeiropas viduslaiku meistari... Noteikti jāpiemin Andreja Rubļova gleznu... Mūsu baznīcā svētbilde “Svētā Trīsvienība” ir agrāko sakrālo attēlu improvizācija par to pašu tēmu. Mākslinieks dod mums apbrīnojami smalkus un skaidrus tēlus. Mākslinieka manierē jūtams atklāts aizguvums no Rafaela radītajiem tēliem. Dieva Dēla un Dieva Tēva figūras absolūti simetriskas. Vienādas pozas, žesti, apģērbu ieloces. Kompozīciju noslēdz simboliskais Svētā Dieva Gara attēls sniegbalta baloža veidā. Glezna ir harmonijas, gaismas un iekšējā siltuma piepildīta. Kristiešu Dieva lielākais noslēpums mums atklājas dižos tēlos un vieglās, caurspīdīgās krāsās. Šķiet, ka autors uztvēris pašu Trīsvienības noslēpuma būtību, kuru viņš arī mēģināja nodot mums. Par gleznu var rakstīt gari un plaši, krāsaini, taču vislabāk to ir redzēt. Nekāda fotogrāfija nav spējīga atklāt visu šī šedevra skaistumu. Tāpēc šajā publikācijā arī nav fotogrāfiju. Jebkurš interesents var apskatīt to mūsu Svētā Ludvika baznīcā. Un vislabāk to izdarīt ātrāk... Otrs altāris... Cita vēsture. “Svētā Stanislava brīnums”. Stanislavs Ščepanovskis (no Ščepanovas pilsētas) bija Krakovas bīskaps, Polijas aizbildnis.

Par šī cilvēka dzīvi vēsture stāsta visai skopi. Viņš dzimis 1036. gadā samērā nabadzīgā bruņinieku ģimenē. Agri atstāja tēva mājas, lai mācītos. Izglītību viņš ieguva Beļģijā un Francijā. Augsto amatu saņēma 1060. gadā, toreiz viņš kļuva par Krakovas baznīcas kanoniķi, bet pēc bīskapa nāves 1070. gadā tika ievēlēts Krakovas katedrā. Jaunajā amatā izvērsa aktīvu darbību. Tolaik pāvests Grigorijs VII cīnījās par baznīcas pilnīgu neatkarību no laicīgās varas, bez žēlastības apkaroja baznīcas amatu pirkšanu un pārdošanu. Jaunais Krakovas bīskaps aktīvi atbalstīja šādu politiku, paplašināja savas bīskapijas valdījumus, nopirka Petrovinas miestu ar zemēm. Taču galīgi noformēt pirkšanas dokumentu nepaspēja, jo nomira Petrovinas īpašnieks. Pēc trim gadiem zemes mantinieki izvirzīja Stanislavam pretenzijas un vērsās karaļtiesā. Krakovas bīskaps lūdza Dieva palīdzību tiesas izskatīšanā. Notika brīnums. Augšāmcēlās pirms trim gadiem mirušais zemes saimnieks un personīgi liecināja tiesā Stanislava labā... Baumas par brīnumu izplatījās pa visu Poliju... Jaunais bīskaps kļuva aizvien populārāks, nostiprinājās viņa autoritāte. Taču 1079. gadā notika traģēdija...

Karalis Boleslavs II Drosmīgais pastāvīgi strīdējās ar bīskapu Stanislavu. Karalis mīlēja karu, pastāvīgi karoja un dzimtenē parādījās reti. Bez karaļa Polijā notika laupīšanas un valdīja juceklis. Sievas pārstāja būt uzticīgas saviem vīriem, daudzi muižnieki atstāja savu karali svešās zemēs un atgriezās mājās, cenšoties kaut kā nokārtot savas lietas. Boleslavu tas kaitināja. Viņš dusmojās arī tāpēc, ka Krakovas bīskaps pilnībā bija to pusē, kuri atstāja monarhu un atteicās izliet savas asinis. Savos sūtījumos Stanislavs pastāvīgi aicināja kareivīgi noskaņoto karali atgriezties Polijā un kārtot valsts lietas. Piespiedu kārtā atgriezies mājās, karalis sāka vajāt visus tos, kuri atstāja viņu. Pēc viņa pavēles muižnieku sievām bija jābaro ar krūti karaļa suņu kucēni, ārlaulībā dzimušos bērnus Boleslavs pavēlēja nogalināt. Lija nevainīgo asinis... Bīskaps vairākkārt mēģināja savaldīt satrakojušos karali. Tad Stanislavs nošķīra karali no baznīcas, kas toreiz bija tas pats kā atcelšana no varas. Baidoties no Boleslava atriebības, Krakovas bīskaps atstāja Bābeli un par savas atrašanās vietu izvēlējās Svētā Mihaila baznīcu Skalkā. Karalis kopā ar savu svītu ielauzās baznīcā Svētās Mises laikā un nodūra bīskapu ar zobenu. Tad pavēlēja iznest līķi no baznīcas un sacirst to gabalos... Tas notika 1079. gada 11. aprīlī. Te atkal notika brīnums... Bīskapa miesas gabali saauga un nezin no kurienes atlidojušie ērgļi sargāja Stanislava mirstīgās atliekas līdz tam laikam, kamēr atnāca Krakovas iedzīvotāji, lai apbedītu savu bīskapu.

Polijas tauta novērsās no sava karaļa. Boleslavs bija spiests glābties, bēgot uz Ungāriju, kur arī pavadīja atlikušo mūža daļu. Teika apstiprina, ka pēdējās dzīves dienās Boleslavs tika uzņemts mūku kārtā benediktīniešu klosterī...

Karalis Stanislavs Augusts Poņatovskis nodibināja Svētā Stanislava ordeni, kuru pārņēma Krievijas Impērija. Ordenis ar lozungu “Apbalvojot atbalsta” tika pasniegts par kara un pilsoniskiem nopelniem, kā arī par labdarību. Svētā Stanislava ordeņa kavalieri bija A. Čehovs un M. Zoščenko, mākslinieks I. Aivazovskis un ārsts N. Pirogovs...

Svētā Stanislava altāri mūsu baznīcā rotā pazīstamā mākslinieka darbs “Svētā Stanislava brīnums”. Mūsu priekšā mirušā Petravinas saimnieka augšāmcelšanās moments. Krakovas bīskapa figūra ir centrālā. Stanislavs it kā pats ir pārsteigts par notikušo, pārsteigti arī visi apkārtējie... Mākslinieks meistarīgi nodod spriedzes un sajūsmas gaisotni. Augšāmcelšanās brīnumu mēs redzam kā patiesas un kvēlas Ticības rezultātu. Jo vairāk skaties uz gleznu, jo atklājas vairāk interesantu detaļu...

Tagad par autoru... Cik daudz pasaulē ir aizmirstu mākslinieku, cik daudz anonīmu darbu izraisa mūsu sajūsmu?! Mēs visi zinām, ka galvenās altārgleznas skice pieder Janam Matejko, fresku gleznojis Filipo Kastaldi... Bet, lūk, gleznas “Svētā Trīsvienība” un “Svētā Stanislava brīnums” ir Apolinārija Horavska mākslas darbi. Informācija par šo mākslinieku ir skopa, taču pat tā ļauj izdarīt dažus secinājumus. Apolinārijs Horavskis dzimis Minskas apkaimē nabadzīgu šļahtiču ģimenē. Studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Tika uzskatīts par ainavu un žanru glezniecības meistaru. Par savu diplomdarbu — vienu no ainavām, kur attēlotas mākslinieka dzimtās vietas, viņš saņēma akadēmijas Lielo zelta medaļu un stipendiju, lai varētu turpināt izglītību Itālijā. Mākslinieks strādāja aktīvi, drīz vien kļuva pazīstams visā pasaulē. Horavska izstādes apceļoja Eiropu un Ameriku. Atgriežoties no Itālijas, Apolinārijs Horavskis kļuva par glezniecības cienītāju Imperatora biedrības zīmēšanas skolas priekšnieku. XIX gadsimta 60. gadu beigās viņš saņēma pasūtījumu no Krāslavas katoļu baznīcas diviem darbiem: “Svētā Trīsvienība” un “Svētā Stanislava brīnums”. XIX gadsimta 70. gadu sākumā gleznas tika atvestas uz Krāslavu.

Apolinārija Horavska darbi glabājas Pēterburgas Krievu muzejā, Eiropas muzeju kolekcijās... Reizēm tie tiek izstādīti kā “XIX gadsimta nezināma mākslinieka gleznas”. Ko lai dara... Katram savs liktenis. Mums palaimējies. Visādā ziņā divi talantīgā mākslinieka darbi ir pieejami visiem interesentiem. Pagaidām vēl pieejami... Gleznas neviens un nekad nav restaurējis. Tagad tās ir visai sliktā stāvoklī. Cerības uz drīzu restaurāciju nav lielas... Tāpēc... Steidzieties apskatīt! Nav “nezināmu” mākslinieku... Ir aizmāršīgi cilvēki...

Andrejs JAKUBOVSKIS