Kad māju piemeklē nelaime

Runāt sakarīgi un skaisti es neprotu. Mēs dzīvojam laukos, var teikt, ciemā, no kura nekas nav palicis. Kādreiz te bija bagāts sovhozs, bet tagad katrs dzīvo pats par sevi, kā var. Man ir saimniecība — govis, cūkas, zeme.

Tāpēc arī nevainoju sievu, ka tādu dzīvi viņa vienkārši neizturēja. Kad mūsu divi bērni paaugās, es sāku manīt, ka mana saimniece ir iereibusi. Vēlāk viņa aizvien biežāk sāka apciemot kaimiņus, sākumā uz stundu, tad uz pusi dienas, bet drīz vien varēja tur palikt arī uz divām dienām, kamēr es pats aizgāju viņai pakaļ. Kā var būt mājā bez saimnieces — nav sakopts, bērni neēduši, lopi nebaroti. Protams, pie kaimiņiem viņai ir jautri, tur kandža līst straumēm un neuztrauc nekādas problēmas. Taču ne velti tautā runā, kur žūpošana, tur arī... Es neizsekoju, bet manai laulenei, šķiet, “jumts sāka brukt” no alkohola. Īsi sakot, viņa sagājās ar kaimiņa brāli un ceļu uz savu māju aizmirsa. Es mēģināju gan runāt pa labam, gan arī pielietoju dūru spēku. Vai man viņa jānosit? Mums taču ir bērni. Tā arī kļuvām par svešiem cilvēkiem. Viņa pārnāk mājās, pagatavo bērniem kaut ko ēdamu, reizēm pārnakšņo virtuvē. Manis tā it kā vispār nav. Sākumā es nesapratu, kāpēc viņa atgriežas. Vēlāk man kļuva skaidrs, ka pie kaimiņiem viņai dzīve nav salda, par lieku ēdāju saimnieki nepriecājas. Reizēm skatās uz mani kā nogrēkojusies, saka, lai es piedodu. Tad atkal aiziet, viņu uz turieni velk. Turpretim mūsu saimniecība panīkst. Vienam ir grūti tikt galā ar visu. Aizmirsu pat domāt par mazo biznesu, vairs nebija laika braukt uz pilsētu. Te vēl piemeklēja jauna liksta — saslima manas gotiņas. Es būtu galīgi aizgājis postā, ja ne bērni. Droši vien drīz vairs neizturētu, pamestu visu un ar bērniem aizbrauktu uz pilsētu, lai dzīvotu kaut vai kādā patversmē. Labi cilvēki man ieteica vērsties pie zīlnieces Milanas. Kādam pagastā viņa izārstēja lopus. Bet es nokļuvu tādā stāvoklī, ka gandrīz zaudēju jebkādas cerības. Nedomāju, ka Milana patiešām var palīdzēt vienkāršiem cilvēkiem. Bet viņa ilgi strādāja ar sievas foto, noskaidroja, kur meklējams neuzticības un žūpošanas cēlonis. No tā arī lopu slimības. Vainojama cilvēku skaudība. Mana dzīvesbiedre atgriezās klusa, mazrunīga, strādā, nožēlodama grēkus. Es viņai neteicu ne vārda, varbūt viss mums vēlāk nokārtosies. Bet Milanai esmu pateicīgs par to, ka mani bērni nebūs nabagi.

Aleksejs Pierakstīties pie Milanas var pa tālr. 25932450.