Laimīgu ceļu!

Laikam piemīt vispārzināma īpašība — tas steidzas vien uz priekšu, skaitot sekundes, minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēnešus, gadus... Sumināmie un viņu tuvinieki šajā svētku dienā vairāk nekā jebkurā citā izjuta laika skrējienu: šķiet, vēl vakar staltie jaunieši bija mazi bērni, bet šodien jau spēruši savus pirmos soļus pieaugušo dzīvē.

Pēc pasākuma vadītājas Ernas Šlahotas īsiem ievadvārdiem ļaužu pilnajā tautas nama zālē aicināja astoņpadsmitgadniekus, kur viņus jau gaidīja vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas, draugi, draudzenes, bijušie skolotāji, ciemiņi. Goda vietas zālē ieņēma deviņi šarmanti un gudri pilngadnieki: Dace Boboviča, Ainārs Žilinskis, Jānis Dubra, Dmitrijs Kornilovs, Dainis Pokulis, Deniss Žilins, Rihards Alksnītis, Oskars Rudka un Edgars Spila. Zīmīgi, ka viens no pilngadniekiem ir dzimis tieši 1. augustā — viņam sanāca dubulti svētki. Lai gan puisis tagad deklarēts citā pašvaldībā, Svariņu pagastā dzīvo viņa tēvs, un jaunietis ir visai biežs viesis šai pusē, tālab vietējie viņu uzskata par savējo.

Šajā dienā visi deviņi pilngadnieki šķīrās no bērnības, dāvinot bibliotēkas bērnu stūrītim savu bērnības dienu rotaļlietu. Šī tradīcija iedibināta nesen, iepriekšējo svētku pilngadnieki savu rotaļlietu ziedoja pagasta pirmsskolas grupas bērniem. Katrs pilngadnieks tika aicināts iededzināt savas jaunības svecīti, kas dega visu pasākuma laiku. Viņiem arī skanēja skaista melodija par bērnību.

Lai atvadas no bērnības nebūtu skaudras un iespiestos atmiņā uz mūžu, pilngadniekiem bija jāpaveic jautrs uzdevums: pareizi jāpabeidz pasākuma vadītājas lasītā frāze. Bet tā izrādījās tikai iesildīšanās, citas aktivitātes, tuvinieku laba ceļa vēlējumi, draugu padomi un viss cits vēl bija priekšā. Protams, vislabākā diena pilngadniekiem — šodiena! Vislielākā bagātība nešaubīgi ir veselība! Gaišākie tēli — māmiņa, mājas, dzimtene! Vislielākā dāvana — mīlestība! Pati labākā skola — pirmā!

Vārds apsveikumam tika dots Labiešu sākumskolas direktorei Zojai Lavrinovičai, kā arī pirmajai skolotājai Zinaidai Silinevičai.

Tautā runā, ka katrs skolotājs spēj atpazīst savu skolēnu aizvērtām acīm, pēc balss vien. Pēc pasākuma vadītājas lūguma klases audzinātāja nostājās ar muguru pret pilngadniekiem, kuri viens pēc otra sacīja skolotājai tikai vienu teikumu “Paldies Jums!”. Šajā eksāmenā pedagogi un skolēni izrādījās mainītās lomās: valdīja liela jautrība, jo klases audzinātājas mēģināja pati špikot, gan centās saprast, ko viņai saka priekšā direktore.

Nākamie pie vārda tika pilngadnieku vecāki, kuri ir tie, kas dāvāja bērniem dzīvību, šūpoja, lepni vizināja ratiņos, lasīja pasaciņu guldinot, audzināja, raudāja par bēdām un nedarbiem, priecājās par panākumiem. Pateikt siltus vārdus, iededzināt tradicionālās svecītes svētku tortē, kā to katrā ģimenē darījuši bērnu dzimšanas dienā, vecāki deleģēja mammu Inu un tēti Volodju.

Cilvēks ir būtne, kuram vienmēr gribējies paraudzīties nākotnē: kas tur gaida? Komunikācijas tehnoloģiju straujās attīstības laikmetā, izrādās, netiek smādēta pavisam vienkārša zīlēšana, uzdodot jautājumu dzeguzītei.

“Dzeguzīt, dzeguzīt, cik gadus es vēl mācīšos?”, jautāja kāds no pilngadniekiem un neredzamā dzeguzīte viņam nokūkoja piecas reizes.

“Dzeguzīt, dzeguzīt, cik man būs bērnu?”, un dzeguze kūkoja uz nebēdu.

“Dzeguzīt, dzeguzīt, cik latu lielu stipendiju es saņemšu?”, jautāja nākamais students, uz ko dzeguze atbildēja neaprakstāmi skumīgā meldiņā “ku-kūūūūū...”

“Dzeguzīt, dzeguzīt, pēc cik gadiem es kļūšu slavens?”, ir jautājums, kas “putnam” lika aizdomāties, līdz zālē atkal atskanēja ilgi gaidītā kūkošana.

Jautrība turpinājās, jo arī citi jautājumi bija visai praktiski: pēc cik gadiem man būs savs dzīvoklis, sava automasīna, pēc cik gadiem sākšu pastāvīgi strādāt, pēc cik gadiem izveidošu ģimeni, cik reizes precēšos?

Lai paliek zīlēšana, dzīvē liela loma ir laimei un veiksmei. “Uz laimi!”, ļaudis mēdz sacīt, ja cilvēks sasit kādu stikla vai māla trauku. Pilngadnieki, protams, bija savlaicīgi parūpējušies, lai katram no viņiem būtu ko sasist uz laimi. Lauskas pītā groziņā vēl arvien glabājas tautas namā. Ir arī tāds ticējums, ka veiksies, ja ceļā satiec transporta līdzekli ar laimīgu numuru, proti, saskaitot tā visus ciparus, iegūstam 21. Kur gadījies, kur nē, pēkšņi pilngadniekiem pretī izbrauca trīsritenis ar laimīgu numura zīmi — 7770! Viss jau būtu ļoti labi, bet pilnīgai pārliecībai derētu kaut kas no kosmosa, piemēram, ieraudzīt krītošu zvaigzni un, kamēr tā nav nokritusi, paspēt iedomāties vēlēšanos, lai piepildās. Protams, nez no kurienes uzradās Zvaigžņu Skaitītājs, kuram no piedurknēm izbira zvaigžņu lietus! Lai visas vēlēšanās tiešām piepildās, pilngadnieki tika aicināti nopūst sveču liesmiņas uz svētku tortes. Dāvanā jaunieši saņēma simbolisku veiksmes eliksīru — šampanieša pudeli.

Visbeidzot vārds tika dots Donatam Golubam, Svariņu pagasta pārvaldniekam, kurš pasniedza jauniešiem Pilngadības apliecības, ziedus un suvenīrus. Ar dāsnu koncertprogrammu uzstājās vietējie radošie kolektīvi “Oma” un “Karuseļ”.

Deviņiem Svariņu pagasta jauniešiem pienācis laiks ienākt pieaugušo pasaulē. Ir sena laba tradīcija — apsēsties pirms ceļa. Laimīgu ceļu!

Juris ROGA