5. augusta vakarā klusi un negaidīti mūžības ceļus uzsācis ANTONS RANCĀNS /19. 08.1933. - 05.08.2009/. Latgale zaudējusi kvēlu patriotu, kurš savu uzticību dzimtajai zemei, tās garīgajām vērtībām, kultūrai, valodai apliecinājis ne ar skaļām runām un saukļiem, bet ar darbu, ar darbu, ko viņš spītīgi darīja arī tad, kad nebija ne materiālā, ne morālā atbalsta.
Žurnālists pēc izglītības un aicinājuma, strādādams Ludzā, Kārsavā, Preiļos, viņš sakrājis ļoti bagātu zināšanu pūru par Latgali un cilvēkiem, vēstures notikumiem, kultūras izpausmēm un objektiem. Viņa apcirkņos liels daudzums Latgales ciemos noklausītu teiku un nostāstu par vietām un notikumiem. Viņš vispilnīgāk izpētījis un aprakstījis Ludzas pagājušā gadu simta traģēdiju, kad pilsētu nopostīja ugunsgrēks.
Atmodas sākumā ar entuziasmu uzsācis latgaliskā laikraksta “Zemturs” izdošanu, viņš turpināja to darīt, kaut arī vairs nebija nekādu līdzekļu un atbalsta: pats pa santīmam vāca naudu katra nākošā numura nodrukāšanai.
Un cik gan priecīgs Antons bija, kad pirms gadiem trim viņa “Zemturs” pēc Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrības un V.E. bīskapa Jāņa Buļa ierosmes kļuva par bāzi Rēzeknes — Aglonas diecēzes izdevumam ”Gaismas Taka”, kur Antons bija gan žurnālists, gan salicējs-maketētājs, gan redaktors.
Paskarbā izskata lielā auguma vīrs bija ar bērna dvēseli, savas emocijas pauda dzejā, ko viņš parakstīja kā Oņte Leičujōņs.
Mūsu vidū vairs nebūs viena mierīga, ļoti darbīga un talantīga latgalieša. Rimušas viņa darbīgās rokas, kas vienlīdz skaisti prata ar lāpstu, cirvi vai spalvu strādāt, sēklu zemē mest, ar datoru plašo pasauli atvērt...
Lai Dieva miers viņa dvēselei! Lai Latgales vēji ik rītu pie viņa kapa koku lapotnē iešalko dzimtās Rogovkas, zilzaļās Ludzas, septiņu pakalnu Rēzeknes, visas Zilo ezeru zemes meldiņus!
Laikrakstu “Rēzeknes Vēstis”, ”Ludzas Zeme”, “Novadnieks”, ”Ezerzeme” kolēģi
P.S. Izvadīšana — no Preiļu Romas katoļu baznīcas 11. augustā pulksten 11.00 uz Preiļu jaunajiem kapiem.
.jpg)
.jpg)
