Deputāts Jāzeps Ornicāns

Sākums

Jāzeps piedzimis zemnieku ģimenē Skaistas pagastā. Tiesa, no tās Šustiņu sādžas līdz mūsu dienām nav palicis ne pēdas. Viņa tēvs Antons, lielisks meistars, savām rokām darināja gan harmonikas, gan vijoli. Ne tikai spēlēja pats, bet arī kopā ar brāļiem Jāzepu un Kazimiru organizēja ģimenes ansambli — viesību rotu. Tā Ornicānu muzikālā trio pavadījumā agri mēģināja uzstāties arī Jāzeps. Viņš labi atceras, ka apmēram piecu gadu vecumā par deju viesiem saņēma savu pirmo honorāru no tēva rokām.
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Ezerniekos bija vajadzīgs galdnieks, kas arī kalpoja par ieganstu Ornicānu ģimenes pārbraukšanai uz citu novadu, toreizējo Dagdas rajonu.

Sešu gadu vecumā Jāzeps sāka iet skolā: arī tolaik klasēs pietrūka skolēnu. Lielu portfeli viņš saņēma mantojumā no vecākā brāļa Arkādija. Pret mūzikas instrumentiem viņš nebija vienaldzīgs, toties dejot skolas kolektīvā labprāt sāka jau no otrās klases. Traucēja nelielais augums, taču horeogrāfe pēc aicinājuma Velta Kalniņa uzreiz pievērsa uzmanību dejotājam, kurš viesa cerības. Jāzeps labprāt uzstājās uz skolas skatuves līdz vienpadsmitajai klasei, arī ar profesijas izvēli īpašu šaubu nebija.

Mācoties izlaiduma klasē, Jāzeps jau piedalījās savos otrajos republikāniskajos skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kur pārtraukumos starp mēģinājumiem galvaspilsētā saņēma visu nepieciešamo informāciju par Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. Viņš iestājās tajā, taču pēc pāris gadiem tika iesaukts armijā. Mācību laikā bija Nopelniem bagātā tautas deju ansambļa “Liesma” dalībnieks, ar tādu titulu Latvijā bija tikai daži kolektīvi. Gandrīz tika uz vieskoncertiem Anglijā, taču pienāca pavēste no kara komisariāta. Dienēja Melnās jūras flotē. Dienestu sāka uz sargkuģa, tad — štābā un dejoja garnizona ansamblī. Dzīve ar komfortu viņu nevilināja: gribējās romantiku, un Jāzeps ar štāba kreiseri devās uz Vidusjūru. Tā bija eksotika un neaizmirstami iespaidi no Itālijas ostu apmeklējumiem.

Pēc tehnikuma beigšanas ar Ritas Barčas vieglo roku astoņu gadu garumā vadīja Tautas deju ansambli “Dagda”. Neklātienē pabeidza Jāzepa Vītola Valsts konservatorijas horeogrāfijas nodaļu. Kopš 1986. gada deju kolektīvu vadītājs ar diviem diplomiem dzīvo Krāslavā, bet kopš 2004. gada vada Dagdas tautas namu. Starp citu, mēs sen viens otru uzrunājam “uz tu”. Tāpēc palūgšu nepārmest man familiaritāti.

Pirmais eksāmens

— Apsveicu ar deputāta gaitu sākumu. Zinu, cik tā ir sūra maize, jo sevišķi krīzes laikā. Kāpēc tev vajadzīga tāda nasta?

Mazliet padomājis, mans senais paziņa atbildēja:

— Balotējos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neslēpju vēlēšanos pilnībā realizēt sevi. Otrkārt, turpināšu aizstāvēt kultūras intereses. Kultūru uzskatu par tautas dvēseli. Vienkārši piekritu strādāt divās komitejās — izglītības, kultūras un sporta jautājumu un lauksaimniecības, tautas saimniecības un vides jautājumu.

— Krāslavai palaimējās ar deputātu korpusu, bet kā ir Dagdā?

— Arī te komanda, manuprāt, ir spēcīga un droša. Un kas jo īpaši svarīgi: proporcionāli pārstāvēta pilsēta un lauki. Starp deputātiem ir vairāku profesiju pārstāvji — skolotāji, ārsts, fermeris, mežu speciālists, uzņēmēji, finanšu darbinieks, kultūras darbinieks, organizētāji ar solīdu pieredzi... Vārdu sakot, ir kam aizstāvēt vēlētāju intereses šajā sarežģītajā laikā. Cilvēku dāvātā uzticība jāattaisno jau šodien.

— Tēze “Kadri izšķir visu” ir aktuāla kā nekad agrāk. Kurš atrodas pie Dagdas stūres?

— Novada vadītājam Viktoram Stikutam reklāma nav vajadzīga, viņam ir divdesmit gadu darba pieredze pašvaldībā un arī Saeimā. Arī pirmā vietniece Janīna Tukiša ir vadītāja ar valsts mēroga reputāciju, daudzu vērtīgu rea-lizētu projektu autore. Otrā vietniece, Sandra Viškure, aizstāvēs zemnieku intereses, kas ir ļoti svarīgi. Arī komiteju vadītāji gluži kā izlasīti — Zinaīda Konošonoka, Pēteris Vaičulis...

— Jūlija svētki Dagdā, par kuriem plaši stāstīja “Ezerzeme”, ir jaunās komandas spēku izmēģinājums. Ko par to var pateikt galvenais organizētājs?

— Nebaidoties, ka man var pārmest familiaritāti, apgalvoju: atbildīgo eksāmenu mēs izturējām godam! Tādu novērtējumu apstiprina aplausi, un vēl nekad agrāk vecais Dagdas parks nepulcināja tik daudz skatītāju. Cilvēku vienotība — lūk, galvenais rezultāts, kuru mēs esam sasnieguši.

Izskaņu koncerts bija iecerēts no divām daļām. Pirmajā savas radošās iespējas demonstrēja pilsēta un pagasti, kuri ietilpst Dagdas novadā. Otrajā spīdoši uzstājās Latvijas skatuves profesionāļi. “Oranžais koris” no Daugavpils tā iekvēlināja emocionālās kaislības, kas vienkārši virmoja. Kopskaitā četru stundu garais koncerts neļāva skatītājiem garlaikoties un sagādāja klātesošajiem vislielāko baudu. Dažus numurus skatītāji lūdza atkārtot, turklāt vēl Latvijas populārā kora vadītājs Atis Auzāns ar savu muzikantu grupu uzjautrināja dejotājus līdz pat saullēktam. No rīta cilvēki nelabprāt atstāja svētku vietu. Neaizmirstamās dienas nu palikušas jaunā Dagdas novada vēsturē. Priekšā — dzīves proza ar aktuālām problēmām. Jāmācās dzīvot visstingrākās ekonomijas apstākļos. Tāpat arī jāpelna nauda, kur vien var, tajā skaitā arī uz radošā potenciāla rēķina, kuru nedrīkst nenovērtēt. Atvērto robežu pasaulē cilvēki ir brīvi savā izvēlē. Tajā skaitā arī dzīves vietas izvēlē. Mūsu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai cilvēki augstu vērtētu savu dzimteni. Neviens cits neuzlabos dzīvi, izņemot mūs pašus.

Aleksejs GONČAROVS