Krīze nav jaunums!

Algu masveida apcirpšana, atlaišana no darba rada nervozitāti un pārliecības trūkumu. Taču, ja nedaudz iedziļināsimies vēsturē, uzreiz sapratīsim, ka krīze nav jau tik nedzirdēta parādība...

Ja saskaitīsim pasaules krīzes vien, tad to jau bija vairāk nekā desmit. Visspēcīgākā no tām - 1929. - 1933. gada Lielā depresija... Visvairāk šī krīze izpaudās ASV. Sabruka dažādu vērtspapīru tirgus, bankas plīsa kā ziepju burbuļi, bezdarbs divkāršojās...

Valsti pārņēma pašnāvību vilnis, nekārtības. Uz kartes parādījās pilsētas rēgi. Cilvēki pameta savas mājas un dzīvokļus, par kuriem nevarēja samaksāt. Sāka augt tā saucamās kartona pilsētas, kur cilvēki dzīvoja kartona un koka kastēs. Par masveida parādību kļuva “Guvera zābaki” - apavi ar kartona zoli un “Guvera segas” - vecas avīzes. Bezdarbnieki ēda speciālās sociālās ēdnīcās, stāvot šausminoši garās rindās. Galvaspilsētā notika bada streiki, kuru sekas bija sadursmes ar policiju. Trūka policistu, jo izdevumi tiesiskās kārtības uzturēšanas or- gāniem bija krasi samazināti, auga noziedzība. Lai kaut kā izdzīvotu, cilvēki audzēja dārzeņus uz balkoniem, parkos un pilsētas puķu dobēs.

Krīze pārņēma ne tikai ASV, bet arī citas valstis. Latīņamerikā sākās kari. Nomainījās pusotra desmita valdību. Pārprodukcijas krīze veicināja to, ka Argentīnā ar kviešiem tika kurināti lokomotīvju katli, bet Brazīlijā kafijas pupiņas tika izmantotas ceļa seguma ražošanai...

Krīze ekonomikā izraisīja ideoloģijas krīzi. Tieši šajā laikā Vācijā pie varas nāca Hitlers. Francijas fašisti, sapulcinājuši apmēram 20000 domubiedru pie Elizejas pils, prasīja, lai viņiem nodod varu valstī.

Vairāki ASV senatori šajā laikā atklāti slavēja Hitleru par “vīrišķību un centību”. Palielinājās mācītāja Čārlza Koflina piekritēju skaits. Šis cilvēks bija populārs sludinātājs, kurš sprediķī pa radio paziņoja: “Es izvēlos fašismu!” Starp citu, tieši šajā laikā Čārlzs Koflins saņēma aptuveni pusmiljona dolāru ziedojumu jaunas partijas izveidošanai. Partija tika izveidota un piedalījās vēlēšanās, pēc tam, kad tā savāca mazāk kā 2% vēlētāju balsu, izjuka.

Trīsdesmito gadu beigās krīzi nomainīja ekonomikas augšupeja. Politiskie avantūristi aprima... Tālāk sekoja karš... Runā, ka vēsture neko nemāca... Žēl gan.

Galvenais, par ko mums vienmēr un pastāvīgi jāatceras - krīzei pienāk beigas. Un tās pienāks jo drīzāk, jo ātrāk mēs visi izstrādāsim konkrētus pasākumus tās pārvarēšanai. Jebkurā krīzē galvenais ir pārvarēt bailes. Tālajā 1932. gadā Franklina Rūzvelta teiktie vārdi var kļūt par rīcības vadību šodien: “Mums jābaidās tikai no bailēm - izmisuma, neapdomātām, neattaisnotām šausmām, kas paralizē mūsu spēkus.” Diemžēl Rūzvelta līme- ņa politiķu Latvijā pašlaik nav. Bet vārdi, kurus viņi atrod tautai, ir samudžināti un nesaprotami...

Respektīvi, ko mums var iemācīt Lielās depresijas vēsture? Kaut vai to, lai mēs nesteigtos sacīt: “Sliktāk vairs nevar būt.” Mūsu tagadējā dzīve to laiku amerikāņiem taču izraisītu patiesu skaudību. Mēs noteikti tiksim ar to galā...

Andrejs JAKUBOVSKIS