Sanpaulu - Krāslava: ilgi gaidītā tikšanās

Kad projekta koordinētāja Jeļena Kļimova atveda uz redakciju ciemiņu no saulainās Brazīlijas, es arī pievērsos rakstam “AFS jaunumi Krāslavā”. Tā autors Andrejs Jakubovskis stāstīja par Žana Beča atvadīšanos no mūsu pilsētas. Toreiz jaunietis gatavojās lidojumam uz savu dzimto pilsētu - Sanpaulu. Lūk, ko pirms četriem gadiem viņš teica saviem draugiem Latvijā: “Paldies par to, ka jūs bijāt labi pret mani. Man būs ļoti skumji, noteikti atbraukšu ciemos.”

Laiks parādīja, ka draudzīgie un pat radniecīgie sakari starp AFS studentu ģimenēm un mūsējiem turpinās ļoti ilgi. Lūk, arī sarunā ar mani Žans Bečs visu laiku dēvēja par tēti un māmiņu Igoru un Marinu Pancakovus, bet Vitāliju un Violetu - par brāli un māsu. Pats par sevi saprotams, ka divu nedēļu viesošanās laikā Latvijā ciemiņš no Brazīlijas dzīvoja pazīstamajā mājā Augstkalnes ciematā.

Viņam bija ko pastāstīt “audžuvecākiem”. Žans nu jau ir pieaudzis cilvēks un gandrīz patstāvīgs: pēc obligātā armijas dienesta viņš iestājās Sanpaulu Katoļu universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc pieciem gadiem, kad pabeigs studijas, viņš nolēmis strādāt dzimtajā pilsētā ar 12 miljoniem iedzīvotāju.

Beču ģimene pagaidām nav izjutusi globālās ekonomiskās krīzes sekas. Vecāki nav cietuši no bezdarba, tāpēc tēva-inženiera un mātes-bioķīmiķes abiem dēliem materiālās problēmas nerodas. Par to liecina arī studenta Žana tagadējā ciemošanās Krāslavā. Starp citu, ceļa izdevumi šurp un atpakaļ izmaksāja tikai 400 latu. Vajag tikai zināt, kā izdevīgi iegādāties aviobiļetes. Lidojums pāri okeānam ilga 13 stundu, bet no Londonas uz Rīgu viņš nokļuva dažu stundu laikā. Galvaspilsētas lidostā ciemiņu sagaidīja bijusī klasesbiedrene no “Varavīksnes” skolas Jeļena Dregiša, kurai ar AFS programmu ir vistiešākais sakars. Dregiši seniori jau vairākkārt uzņēma ārzemju draugus: pie viņiem mitinājās studente no Beļģijas, skolotāja no Taizemes...

Tādi, lūk, nepārtraukti starptautiskie kontakti, kuros mūsu pilsēta kļuvusi par savienotājposmu. Nepaspēja atvadīties no Krāslavas vācu skolniece Anna Franca, kad krāslavieši jau apkampās ar dienvidamerikāni Žanu Beču. Atceroties savu mācību laiku Krāslavā, viņš norādīja, ka pēc milzīgās un trokšņainās Brazīlijas megapolises viņu apbūra pilsētiņas pie Daugavas skaistums un vienmērīgā provinces dzīve. Viņaprāt, pēdējos gados Krāslava kļuvusi krāšņāka.

Noasfaltētas ielas, jaunas ietvju plāksnes it kā paplašināja pilsētu, nekaitējot tās vienreizībai. Kopā ar draugiem Edgaru, Ruslanu un Ingu, ar kuru iepazinās pasaules tīmeklī, Žans lieliski atpūtās. Sauļojās, peldējās, makšķerēja, baudīja Latgales dabas skaistumu. Ar fotoaparātu uzkāpa jaunajā skatu tornī Daugavas kreisajā krastā. Uz pāris dienām aizbrauca uz Rīgu apciemot “tēti” Igoru un “brāli” Vitāliju, kuri ir spiesti strādāt galvaspilsētā, tā Žans pārliecinājās, ka Latvijas krīze - skarba realitāte.
Taču Pancakovu ēdienkarti “pagaidu grūtības” neietekmēja. “Māmiņa” Marina, tāpat kā pirms dažiem gadiem, cienāja “dēliņu” no Brazīlijas ar viņa iemīļotākajiem ēdieniem - sēņu zupu, auksto biešu zupu un pankūkām, tajā skaitā kartupeļu. Žans sirsnīgi atzinās: “Apnikušas Brazīlijas ātrās mal- tītes...”

Mūsu saruna redakcijā beidzās ar jauniešu problēmu īsu apskatu. Žans apgalvoja, ka viņa dzimtenē jaunā paaudze ir vienaldzīga pret tabaku un alkoholiskajiem dzērieniem. Lielās pilsētās aktuālāka ir narkotiku problēma. Turpretim kopumā izglītota jaunatne piekopj veselīgu dzīvesveidu.

Es pajautāju Žanam, par ko viņš sapņo. Pēc nelielas pauzes Jeļena Kļimova pārtulkoja atbildi: “Galvenais, lai pasaulē valdītu miers. Bet vēl kļūt par labu juristu, lai uzturētu savu ģimeni, kurā noteikti būs bērni...”

Aleksejs GONČAROVS