Pārdomas par krīzi

Cienījamā redaktores kundze!

Lasu laikrakstu (toreiz ar citu nosaukumu) no 1956. gada augusta, kad ierados strādāt Dagdā. Izlasu ne tikai pirmo un pēdējo lappusi, bet visu laikrakstu. Mani interesē visas aprakstītās problēmas. Gribētu vairāk redzēt lasītāju ierosinātos jautājumus.

Pašreiz svarīgi būtu zināt, kāpēc esam tur, kur esam. Nav bijušas nekādas dabas kataklizmas, lieli streiki un demonstrācijas, bet dzīves līmenis būtiski pa- zeminājies. Bezdarbs pieaug, inflācija augsta, darba algas pazeminās, līdzekļi medicīnai, izglītībai un sociālajai sfērai samazinās. Dzīvojam teritorijā ar visumā labvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem. Ne sliktākiem, kā Lietuvā un Igaunijā.

Tāda pati augsne, ūdeņi, meži, ja ne labāki. Arī iedzīvotāji nav nekādi zemas attīstības cilvēki. Ir savi zinātnieki, ekonomisti, sociologi un citi speciālisti. Bet kāpēc šajās valstīs iztiek bez miljardiem eiro lieliem kredītiem, kuri būs jāatmaksā mūsu bērniem, varbūt arī bērnu bērniem. Varbūt pie mums ir kādi speciālisti, kas varētu atbildēt uz šiem jautājumiem? Varbūt savas versijas būtu arī citiem lasītājiem?

Es domāju, ka tā ir bezgala lielā alkatība, sākot no augstākajiem varas ešeloniem. Dodiet man visvairāk, dodiet tūlīt neatkarīgi no iegūtā kopprodukta līmeņa, no darba ražīguma līmeņa! Vai par to nerunāja ekonomisti? Runāja un rakstīja, bet viņos jau neklausījās.

Bet kā tagad izdzīvot iedzīvotājiem? Pensiju indeksācija nenotika, māmiņu, skolotāju, mediķu, un citu speciālistu algas samazinājās, bet daudzi un dažādi padomnieki un pilnvarnieki joprojām saņem daudzus tūkstošus latu mēnesī. Un ko darīt tiem, kas sekoja dažādiem aicinājumiem un ņēma kredītus? Daudzi vienīgā dzīvokļa iegādei. Uz valsts garantijām viena gada laikā bankas skatās piesardzīgi. Par nekustamiem īpašumiem kredītus tikpat kā nedod. Kas var pateikt, ka pēc gada stāvoklis uzlabosies? Bet varbūt sāks uzlaboties tikai pēc 3-5 gadiem pamazām?

Runā par produkcijas ražošanu ar lielāku pievienoto vērtību eksportam. Bet, lai ražotu produkciju, ir jābūt noieta tirgum. Lai ieietu Eiropas Savienības tirgū, kurš jau tāpat ir pārpildīts, ir jāražo kaut kas sevišķi unikāls, ko mēs pašreiz tā īsti nevaram izdarīt. Tāpēc būtu jācenšas vairāk eksportēt uz tādām valstīm kā Krievija un Baltkrievija neatkarīgi no tā, kāda tur ir demokrātija.

Kādus kaimiņus mums Dievs ir devis, ar tādiem jādzīvo, citu nebūs, tāpēc nav ko viņus bezgala kritizēt, bet censties uzlabot pastāvošās attiecības. Necensties paaugstināt tarifus tranzītam caur Ventspils un Liepājas ostām, lai tranzīts neaizietu uz Klaipēdu un citām ostām.

Būtu labi, ja par pašreizējo stāvokli valstī un par iespējamiem risinājumiem ar saviem komentāriem nāktu klajā citi lasītāji, speciālisti un redakcijas darbinieki.

Ar cieņu S. VILCĀNS, Dagdā