Svētku pasākumi, kas bija veltīti pilsētas dienām, man sākās neparasti. Dodoties piektdien, 10. jūlijā, uz 18. Novembra laukumu, es satiku dāmu, kura, droši pienākusi man klāt, piedāvāja parakstīt petīciju, kas aicina saglabāt Krāslavas slimnīcu, kā arī nodrošināt neatliekamo palīdzību pilsētā visu diennakti.
Un es parakstīju. Ko lai dara, poliklīniku es apmeklēju regulāri, nācās arī ārstēties slimnīcā. Dzīve nav prognozējama. Esmu pārliecināts, ka slimnīca Krāslavā nemaz nav lieka iestāde. Smagās pārdomās par krīzi es ierados pilsētas laukumā.
Te, realizējot Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības projektu, notika akcija “Piesprādzējies un izdzīvo!” Visi interesenti varēja izmēģināt drošības jostas nepieciešamību, braucot automobilī. Iespējas bija divas: sadursmes imitācija, braucot ar ātrumu 32 km/st; avārijas imitācija ar mašīnas apgāšanos. Asu izjūtu gribētāju netrūka. Daudzi labprāt atkārtoja. Jaunākā paaudze trenažierus uztvēra tikai kā kaut kādu karuseļa izklaidi. Gados vecāki cilvēki ar pārsteigumu dalījās savos iespaidos:
Jeļena (tiesības ir, taču pati automobili pagaidām nevada): “Patiešām! Tikai tagad sāc saprast, cik ne-pieciešama ir drošības josta. Avārijas gadījumā tikai tā glābj dzīvību.”
Ivans (vadīšanas stāžs divi gadi): “Arī agrāk es vienmēr piesprādzējos. Paldies Dievam, avārijā nenokļuvu. Tāpēc sajūta mašīnā, kas ap-gāzusies, man nav piedzīvota. Jāsaka, nepatīkama sajūta. Šāda pasākuma derīgums ir acīmredzams, cik daudz avāriju mēs jau apspriedām, cik krāslaviešu zaudējām, bet problēma kā bija, tā arī paliek. Bet viss dumjas pārliecības dēļ, ka “ar mani tas nekad nenotiks”... Varbūt pēc pārbaudes uz savas ādas situācija mainīsies, un sapratīsi, kas ir drošība. Jebkurā gadījumā projekts ir derīgs, vajadzīgs, turklāt arī atraktīvs. Respektīvi, pirmais pilsētas svētku pasākums “Piesprādzējies un izdzīvo!” noritēja sekmīgi un guva pilsētnieku atzinību.
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
.jpg)
