Nejauša tikšanās

Aleksejs Prokofjevs dzimis Hmeļņicku ciemā, taču dzimto pusi atstāja vēl kopš Daugavpils HES neveiksmīgās celtniecības laikiem. Toreiz hidrobūvētājam palaimējās saņemt labiekārtotu dzīvokli lielpilsētā. Taču savas lauku saknes dzīvesbiedri Prokofjevi nedomā saraut, tāpēc arī saglabājuši viensētu pilnīgā kārtībā.

Metinātāja zelta rokas pieprasītas arī tagad: tādus strādīgus cilvēkus nebiedē nedz krīze, nedz bezdarbs. Dzīvesbiedrei apcirpa algu, bet Alekseju nelaime pagaidām apiet. Arī par dēliem nesāp sirds: abi ir labi meistari, ieņem celtniecības amatus un dzīvo pārticībā.

Lauki Prokofjevus tur savā varā, gandrīz visas brīvdienas viņi pavada dzimtajās vietās. Apstrādā sakņu dārzu, šim nolūkam ģimenes galva riskēja un nopirka jaunu Ķīnas ražojuma traktoru. Sakārdināja cena - nepilni 5000 latu, taču “Foton-250” strādā gluži kā pulkstenis, arī slodze tehnikai minimāla. Kartupeļu stādīšanas laikā traktoram piekabina... zirgvilkmes arklu. Dzīvesbiedre sēžas pie stūres, bet vienkāršo agregātu regulē saimnieks.

Atpūta laukos parasti ir aktīva - darbs vienmēr atrodas. Toties pēc labi paveikta darba seko karsta pirtiņa. Otrais rituāls laukos - zivju zupa. Lūk, arī mūsu tikšanās laikā mans vārdabrālis noķēra paris kilogramu ezera zivju - brangu asarīšu, raudu un pliču. Turklāt neslēpa prieku: būs pašā reizē zupai. Aleksejs atzinās, ka no makšķerēm ne- šķiras jau kopš bērnības, taču biežāk izdodas pamakšķerēt ziemā, kad vairāk brīvā laika. Viņam ļoti patīk ķert asarus no āliņģa pa pirmo ledu. To Sargava ezerā ir gana. Par apstiprinājumu mans jaunais paziņa ne bez lepnu-ma parādīja pamatīgu asari, kas ir vakara loma rota. Bez asariem un ķīšiem arī zupa nav zupa.

Neilga bija tā mūsu, divu makšķernieku, saruna ezera krastā. Aleksejs iedarbināja savu veco automobili “Jetta” un aizbrauca uz viensētu, kur viņu gaidīja karsta pirtiņa un smaržīga zupa, kam klāt pielikti lociņi un dilles.

Aleksejs GONČAROVS