COMENIUS: projekts beidzies, darbs turpinās

Seminārs Ziemeļīrijā 2008. gada pavasarī noteica Hailigenhauzas pamatskolas (Vācija), Longšoras izglītības centra (Ziemeļīrija), “Varavīksnes” skolas (Latvija) sadarbības galvenos virzienus. Projekta darbā tika iesaistīti visu triju skolu audzēkņi. Viņi izstrādāja filmu scenārijus par savu pilsētu, kā arī uzņēma klipu par tēmu “Viena diena manā skolā”. Turklāt tika veikts pētījums par tēmu “Kā mūsu skolu audzēkņi izvēlas nākamo profesiju?” Pētījumiem bija atvēlēts viens gads. Rezultāti bija jāapkopo projekta noslēguma pasākumā - nedēļas nometnē Enniskillenē (Ziemeļīrija).

Seminārs Olsterā ilgi saglabāsies atmiņā. Katra partneru tikšanās neaprobežojās ar darbu vien, svarīga partnerības daļa bija arī projekta dalībvalstu kultūras un tradīciju apgūšana. Olstera ir ļoti skaista vieta Eiropā. Gleznainie Atlantijas okeāna plašumi, klinšainie krasti, gaisa tiltiņi, saliņas, kalni, aitu ganāmpulki... Īpašu uzmanību gribētos pievērst “Lielā kartupeļu bada” muzejam...

Tā ir visbaismīgākā lappuse Īrijas vēsturē. 1845. - 1849. gads... Viss sākās ar kartupeļu neražu. Anglijas un Skotijas lendlordi centās izspiest no Īrijas visu līdz pēdējam. Par zemniekiem neviens nedomāja. Kartupeļi ļāva daudziem izbēgt no bada nāves. 1845. gadā kartupeļu ražu iznīcināja sēnīte. Visu ziemu Īrijas zemnieki bija spiesti lietot uzturā kartupeļus no sēklas rezervēm. 1846. gadā viss atkārtojās... Sākās bada nāves gadījumi un masveida emigrācija. Pāri okeānam uz Ameriku devās “Peldošie zārki” - kuģi, kas bija bāztin piebāzti ar slimiem un izsalkušiem cilvēkiem... 1847. gada bargā ziema vēl vairāk pasliktināja stāvokli. Ar palīdzību, ko sniedza Anglija, nepietika. Sākās holēras epidēmija... Šausmas, kādas tolaik pārdzīvoja Īrija, diez vai var salīdzināt ar ko citu. Valsts kļuva tukša... Šajos gados Īrija zaudēja 30% iedzīvotāju. Pašlaik apmēram 40 miljoni ASV iedzīvotāju ir īru tiešie pēcteči. Viņu skaitā Henrijs Fords un Džons Kenedijs...

Pašlaik Īrijā ir piemineklis lielā bada upuriem, kā arī muzejs, kas veltīts masu emigrācijai uz Ameriku. Muzejā valda pustumsa un baisa tukšuma gaisotne... Visspēcīgāko iespaidu atstāj ekspozīcija, kas veltīta īru dzīvei Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc ierašanās viņus tur negaidīja “paradīzes labumi”. Cilvēkiem, kuri pārcieta badu un mokpilno ceļu no mājām līdz Amerikai šausmīgos apstākļos, nācās dzīvot “viesnīcās”. Tās atgādināja milzīgas koka kastes, kas bija ieraktas zemē. Par naktsmītni šādā “hotelī” bija jāsamaksā 10 centu, bet vienā šādā kastē varēja nakšņot līdz 12 cilvēku...

Īru jautrā daba un strādīgums visdrīzāk ir pārdzīvoto šausmu sekas. Jādomā, ka ar to izskaidrojama arī viesmīlība šajā valstī, kur savu laimi atrada desmitiem tūkstošu mūsu tautiešu.

Atgriezīsimies pie projekta. 2008. gada vasarā mūsu pilsētu apmeklēja Īrijas skolotāju grupa. Partneru apspriešanas priekšmets bija noslēguma nometnes programma un iepazīšanās ar skolas darbu. Ciemiņus īpaši interesēja darbs korekcijas klasēs, jo Longšoras skola specializējas korekcijas izglītībā. Mūsu viesi bija apmierināti ar pusdienām kafejnīcā “Papardes zieds” Dagdā, kur saimniece piedāvāja nacionālos ēdienus pēc senām receptēm. Vizīte iekrita Līgovakarā, tāpēc mēs apmeklējām svētkus Andrupenē, pasildījāmies pie ugunskura, paēdām sieru, padzērām alu un padejojām Krāslavas pilsētas estrādē. Viesiem īpaši iepatikās pirts un izjādes ar zirgiem, kas bija organizētas saimniecībā “Klajumi”.

2008. gada decembrī pienāca laiks “Varavīksnes” skolas pedagogu grupai doties uz Vāciju. Tur mēs vadījām vairākas mācību stundas skolas vecāko klašu audzēkņiem, kurās stāstījām par Latviju, tās vēsturi un tradīcijām, apmeklējām brīnišķīgo ģeogrāfijas stundu, kas bija veltīta Latvijai, tikāmies ar projekta dalībniekiem, apspriedām kopīgo programmu, gatavojoties nometnei.

Tad sekoja ekskursija uz ļoti interesanto Āhenes pilsētu. Āhenes pērle ir doma baznīca, kas uzcelta pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem pēc imperatora Kārļa Lielā pavēles un viņa vadībā. Imperatoram Kārlim nebija galvaspilsētas. Toreiz lielas pilsētas vispār bija liels retums, bet karaļa vai imperatora uzdevums bija pastāvīgi apbraukāt savas impērijas robežas un iekarot jaunas zemes. Taču imperatoram bija arī savas iemīļotas pilis. Viena no tādām bija Āhene. Mūsu ēras 796. gadā imperators pavēlēja uzbūvēt pils kapelu, kas tagad ir doma baznīcas sirds.

Smagais un masīvais romāņu oktagons (astoņstūris) pašlaik atstāj neizdzēšamu iespaidu. Bizantijas mozaīkas, kas mirgo pustumsā, marmora kolonnas, kas speciāli atvestas no Ravennas. Pēc četriem gadiem tika uzsākta lielas doma baznīcas celtniecība, kas būtu Lielās impērijas centra cienīga. Leģenda vēsta: celtniecība bija tik grandioza, ka naudu būvdarbiem nācās lūgt pašam sātanam. Sātans naudu iedeva, taču ar vienu noteikumu, ka pirmais, kurš ieies uzceltajā baznīcā, atdos viņam savu dvēseli.

Āhenes iedzīvotāji pārspēja viltībā cilvēku dzimtas ienaidnieku. Pirmo baznīcā viņi ielaida vilku, kuram tad arī uzbruka tumsas valdnieks. Pateicībā par upuri dievnamā pilsētnieki uzstādīja pieminekli vilkam, kas saglabājies līdz mūsu dienām.

Iepazīšanos ar Vāciju mēs turpinājām Esenē. Tas ir Vācijas rūpniecības centrs, tēraudliešanas un ogļu ieguves centrs. Ievērojamā vācu rūpnieka Krupa muzejs, gleznu galerija un ... vecā ogļraktuve. Krīze jau sen pārņēma Vācijas ogļu rūpniecību. Lieta tāda, ka ogļu krājumi Rūras teritorijā praktiski izsmelti. Paliekas atrodas tik dziļi, ka ogļu ieguve kļūst par ļoti dārgu prieku. Pašlaik šajā kādreiz plaukstošajā reģionā ir visaugstākais bezdarba līmenis Vācijā. Kā tad ar to tiek galā?

Ar visai oriģinālu paņēmienu. Latvijā vecā šahta būtu sen aizbērta, labākajā gadījumā izjaukta, sliktākajā - stāvētu tukša un pamesta, pakāpeniski sabrūkot un biedējot iedzīvotājus. Turpretim Vācijā šī šahta tika pārvērsta par milzīgu kultūras cent-ru, kuru savā apgādībā pārņēma UNESCO. Kas tad ietilpst šajā centrā? Pirmkārt, ogļu vēstures muzejs, otrkārt, izstāžu un koncerta zāles, kas noformētas Hi-tech stilā. Es jau vienkārši nerunāju par restorāniem, kafejnīcām utt. Pavisam ir apmēram 400 darbavietu. Lūk, jums arī recepte cīņā ar krīzi. Sens princips - ja tev ir apelsīns, tad izspied no tā visu sulu un pārdod, naudas pietiks diviem apelsīniem... Starp citu, te taču ir gan daudzu gadsimtu kapitālisma pieredze, gan vāciešu saprātība, taupība un lietderība. Piekrītiet, no viņiem ir ko pamācīties. Atgriezīsimies pie projekta.

2009. gada pavasarī Krāslavu apmeklēja Hailigenhauzas reālskolas skolotājs Simons Tīrings. Mēs viņu sagaidījām ka vecu, labu draugu. Simons vadīja vairākas stundas skolā, kurās pastāstīja par to, kā mācās vācu skolēni un kādus eksāmenus kārto pēc skolas beigšanas. Kopā ar Simonu mēs apspriedām gatavošanos projekta pēdējam pasākumam, kā arī idejas mūsu skolu sadarbības turpināšanai. Tad sekoja kultūras programma. Programmā bija Aglonas bazilikas apmeklējums, pusdienas maizes muzejā, ekskursijas pa Krāsavu, Daugavpili un visinteresantāko vietu apskate, brauciens uz Čertoka ezeru, pirts. Bet trīs mēnešus pēc vizītes visi projekta dalībnieki pulcējās Enniskillenas (Ziemeļīrija) neformālās apvienības centrā.

Noslēguma nometne turpinājās no šā gada 13. līdz 18. jūnijam. Dalībnieku komandā bija 18 skolēnu, 10 skolotāju un vairāki centra instruktori. Lūk, ko par nometni un saviem iespaidiem pastāstīja viens no projekta dalībniekiem, “Varavīksnes” skolas 9. klases audzēknis Vadims Bovtramovičs:

“Ziemeļīrijas klinšainais apvidus apbur, mēs pat sākām sarunas par zemes cenu tajā pusē. Vietējā ainava nemaz nav līdzīga mūsējai. Īrijā gandrīz nav mežu, toties daudz klinšainu pauguru un ieleju. Tīrumi stiepjas līdz pašam horizontam. Visuviet sastopamas alas. Mēs nokļuvām pavisam citā pasaulē.

Drīz vien mēs iepazināmies ar diezgan striktiem dzīvošanas noteikumiem nometnē, tad tikāmies ar grupu no Vācijas, ar kuru mēs ilgu laiku uzturam kontaktus. Mēs ātri atradām kopīgu valodu un sadraudzējāmies. Iepazīšanās ar vienaudžiem no Īrijas ir neaizmirstama. Nebēdņi un jokdari - ar to arī pateikts viss, bez viņiem būtu daudz garlaicīgāk. Visiem pasākumiem mēs bijām sadalīti trijās jauktās grupās, kur obligāti bija dalībnieki no visām trim projekta dalībvalstīm.

Mums izsniedza speciālu ekipējumu: ūdensnecaurlaidīgu tērpu, vaskadrānas jaku, glābšanas vesti un ķiveri.

Pirmais pārbaudījums bija plostu veidošana, uz kuriem bija jāapbrauc bojas, un, apmetot loku, jāatgriežas starta punktā. Veidojot plostus, mēs ar virvju palīdzību savienojām divas smailītes. Komanda, kura visātrāk uzbūvēja plostu, ieguva tiesības pirmā nolaisties ūdenī. Pēc visu uzdevumu izpildes mēs devāmies peldēties un lēkt no laipas visā mūsu ekipējumā. Airēšanas prasmi mēs apguvām ātri. Jau ar smailītēm mēs braucām pa ezeru, kas atradās netālu no mūsu korpusa, un izkāpām uz salas ezera centrā. Uzklausījuši mūsu instruktoru Dominiku, kurš ilgi stāstīja mums par salas vēsturi un leģendām, mēs atgriezāmies atpakaļ.

Kāpšana kalnos bija vieglāks pārbaudījums. Uzkāpuši 300 metru augstumā, mēs tīksminājāmies par brīnišķīgu skatu uz līdzenumu. Vēl aizraujošāka izrādījās nokāpšana no kalna, jo mēs vienkārši novēlāmies! Visekstremālākais pasākums bija alu izpēte: ūdens temperatūra tajās bija aptuveni 9 grādi Celsija. Bija interesanti paskatīties uz tūkstoš gadu seniem klinšu veidojumiem.

Mums nebija iespējas uzkāpt klintīs, bet patrenēties varējām gan. Uz speciālām zviedru sienām mēs iepazinām klintīs kāpšanas pamatus. Ar prieku varu pateikt, ka uzveicām visas “virsotnes”, uzkāpām pat vissarežģītākajos sienu iecirkņos. Mums tika organizētas dažādas atjautības un komandu darba spēles, kur katram bija iespēja demonstrēt ne tikai savu veiklību, bet arī intelektu. Darbu starplaikā varēja arī paspēlēt futbolu!

Nometnes pēdējo dienu mēs pavadījām Atlantijas okeāna krastā. Lai gan ūdens bija auksts, tas nevienu neapturēja, ne jau katru dienu peldies okeānā. Beigās visus gaidīja barbekjū un apbalvošana par pārbaudījumu laikā parādīto izturību. Bez piedzīvojumiem, par kuriem pastāstīja Vadims, dalībnieki apkopoja projekta rezultātus, salīdzināja savu pētījumu rezultātus, noskatījās komandu uzņemtās filmas.

Tagad sākas projekta vissvarīgākā daļa - atskaišu rakstīšana. Tas ir grūts un sarežģīts darbs, jo pasākumu bija daudz: semināri, tikšanās, pētījumi, prezentācijas, filmas un secinājumi, secinājumi, secinājumi... Tagad jau ir zināms, ka sadarbība nebeidzas. 2009. - 2010. mācību gadā visādā ziņā divas skolas (Hailigenhauzas reālskola un “Varavīksnes” skola) turpinās darbu, taču jau Vācijas UNESCO Nacionālās komisijas projekta realizācijas gaitā. Septembrī 10 vecāko klašu audzēkņu grupa divu skolotāju vadībā dosies uz Gētes un Bēthovena dzimteni. Bet 2010. gada aprīlī vācu skolēnu un skolotāju grupa apciemos mūs. Šoreiz projekts veltīts mūsu valstu kultūras mantojuma apgūšanai. Kāds tad ir projekta “Māci Eiropu!” rezultāts? Mēs kļuvām tuvāki, sākām labāk saprast viens otru. Ne tikai Eiropa mums iemācīja daudz, tikpat daudz arī mēs iemācījām Eiropu. Lai arī cik ierasts un acīmredzams būtu “Varavīksnes” skolas lozungs, tagad tas ieguvis jaunu jēgu: mēs visi esam tik dažādi un visi esam tik vienādi.

Andrejs JAKUBOVSKIS