Norvēģijas pasaka

Tā kā norvēģiem pieder neskaitāmi daudz ūdens resursu, viņi ļoti vērtē savas dabas bagātības. Tajā skaitā ezerus, uz kuriem aizliegts izmantot motorlaivas. Pat daudzajos fjordos nav atļauta vizināšanās ar ūdens motocikliem. Tā patiešām ir saimnieciska attieksme pret ziemeļu valsts floru un faunu. Turpretim mēs nekādi nevaram atteikties no postošas valsts pārvaldes sistēmas. Lūk, arī turpinām izmantot mazās HES un ar motorlaivām vagojam ezerus nārsta periodā, nodarot nelabojamu kaitējumu “zilajai druvai”. Kā sekas tam - Norvēģijas lašu pārpilnība veikalu plauktos, bet par Latgales līdakām, plaužiem un asariem pircēji jau sāk aizmirst. Dzīvojot ezera krastā un sapņojot par īstu copi, Talgats arī devās tālajā ceļā, lai gūtu pilnīgu baudu, kas arī notika.

Godīgi sakot, arī mana brālēna meita Irina jau sen cenšas pierunāt, lai apciemoju viņu Norvēģijā un pēc sirds patikas pazvejoju, taču es visu laiku atlieku braucienu. Bet pēc Grāveru makšķernieka jūsmīgajiem stāstījumiem es pēkšņi nožēloju, ka tā arī nedevos ne visai tālajā ceļā. Man par pārsteigumu ceļš turp un atpakaļ: lidojums un atgriešanās ar jūras prāmi “Festivāls” izmaksāja septiņus desmitus latu uz cilvēku. Viss sākās ar to, ka Talgata drauga Grigorija Gavrilova meita Natālija uzaicināja apmeklēt Vogi pilsētu, kur viņas ģimene īrē māju. Tāpēc dzīvošanas problēma tika atrisināta vienkārši un bez maksas, kas arī pamudināja Latgales paziņas doties ceļā. Mans stāstītājs sirsnīgi atzinās, ka copmaņa kaislība ņēma virsroku pār tūrista kaislību, un lielāko daļu laika no desmit laimīgajām dienām viņi pavadīja pie ūdeņiem. Instruktora pienākumus jūras zvejā uzņēmās Grigorija znots Sergejs, kutera īpašnieks.

Makšķerēšana nav komplicēta: rupji spininga rīki ar smagiem svina vizuļiem, lai zvejotu 30 - 40 metru dziļumā. Katrā copes reizē azarta un veiksmes pārņemtie draugi nozvejoja vienu vai pāris spaiņu jūras ūdeņu dīvainu iemītnieku. Biežāk trāpījās tā saucamie luri, zivis, kas ļoti līdzīgas saldūdens zandartiem, retāk čūskveidīgās langes, reizēm pagadījās jūras asari. Nezināmās zivis tūdaļ viņi palaida brīvībā, pirms tam nofotografējot tās piemiņai. Bet krabjus sekmīgi ķēra ar slazdiem. Vissvarīgākais ir tas, ka tādu dienu, kad nemaz neķērās, nebija, bet, kad jūra bangoja, nācās makšķerēt fjordu aizvēja krastos. Kopumā cope bija fantastiska.

Talgatam laimējās pieveikt piecu kilogramu smagu luru, bet, kā tas vienmēr atgadās ar mums, copmaņiem, vislielākie eksemplāri norāvās. Starp citu, par skaudību ceļotājiem no Latgales vācu tūrists viņu klātbūtnē pievārēja pudu smagu luru, bet vietējie zvejnieki apgalvoja, ka gadās arī divreiz lielāki rekorda eksemplāri. Kas sakāms par mencām, tad pirmajā reizē mūsu ekskursantiem nācās samierināties ar vidēja lieluma īpatņiem, kas svēra divus vai trīs kilogramus. Viņi uzzināja par visinteresantāko copi, kad jūlijā - augustā masveidā tiek zvejotas skumbrijas, izmantojot āķu virteni.

Aborigēni stāstīja arī par kalnu ezeriem, kur mīt ļoti daudz lašu un foreļu. Talgats un Grigorijs vienojās pārbaudīt šos patiesos stāstus un izdomājumus nākamreiz.
Tikai vienu atvaļinājuma dienu draugi pavadīja bez copes visai attaisnojoša iemesla dēļ: Vogi pilsētu apmeklēja pats Norvēģijas karalis Olavs. Spiningu nācās nomainīt pret videokameru. Kadrus uzņēma no ļoti tuva attāluma un, kas pārsteidz, apsardze netraucēja tūristiem.

Īsajā kontaktēšanās laikā ar vietējiem cilvēkiem mūsu copmaņi paspēja izjust viņu augsto kultūru, laipnību un viesmīlību. Pilsētā, kur uzturējās mūsējie, pieprasījuma trūkuma dēļ vispār nav stipro alkoholisko dzērienu veikalu. Pietiek ar alu, taču (pēc draugu viedokļa) Latvijas alus ir reizes piecas lētāks un garšīgāks. Skumji bija atvadīties no šīs brīnišķīgās valsts, kur pa pilsētas ieliņām pastaigājas savvaļas brieži un visur valda tīrība.

Uz atvadām Talgats man pateica šādus vārdus: “Tas, kurš vienu reizi apmeklēs kalnu virsotņu, ūdenskritumu un brīnišķīgo cilvēku zemi, tur noteikti atgriezīsies. Vēl ilgi sapņos es redzēšu Norvēģiju... Tā uz saviem krastiem vilinās simtiem tūkstošu makšķernieku un tūristu no visām planētas malām.”

Aleksejs GONČAROVS