Daba un cilvēks No augšas pieņemamo lēmumu aplamība kļuva par jaunā laika pastāvīgu slimību un vienu no krīzes atvara cēloņiem, kurā iekļuvusi Latvija. No vienas puses, divdesmit gados varasvīru vienaldzīgās attieksmes dēļ pret valsts agrārajām perspektīvām Latgale lēni un droši pārvēršas par vienlaidu medību platībām. No otras puses, skaļi deklarētā apkārtējās vides aizsardzība patiesībā ir formāla reklāmas kampaņa.
Pretēji birokrātu nekompetencei un bezatbildībai vienkāršie cilvēki nevēlas samierināties ar pēdējā laika mākslīgi radītām ekoloģiskām problēmām un sāk izrādīt iniciatīvu pašvaldību līmenī. Piemēram, 2009. gadam 3. jūnijā jau bijusī Kastuļinas pagasta padome pieņēma lēmumu. Pamatojoties uz Vides aizsardzības likuma 3. panta 1. daļu, ir norādīts: “Piesardzības princips - ir pieļaujams ierobežot vai aizliegt darbību vai pasākumu, kurš var ietekmēt vidi vai cilvēku veselību, bet kura ietekme nav pietiekami izvērtēta vai zinātniski pierādīta, ja aizliegums ir samērīgs līdzeklis, lai nodrošinātu vides vai cilvēku veselības aizsardzību.”
Pašvaldība atļāva Georgijam Gorbunovam savā teritorijā uzstādīt aizlieguma zīmes. Runa ir par Užuņa ezera likteni. Šī ezera lielākā daļa pieder Georgijam Gorbunovam un viņa radiem. Iesniedzēja lūgums pilnīgi saprotams, un to caurstrāvo īsta gādība par cilvēku. Viņš cīnās tikai par to, lai aizliegtu motorlaivu un ūdens motociklu izmantošanu, neiebilstot pret peldlīdzekļiem ar elektromotoriem bez trokšņa.
Atļaujot šogad amatierzveju no laivām mēnesi agrāk (ar 1. maiju), likumdevēji pieļāva liktenīgu kļūdu, aizmirsdami aizliegt benzīna motoru izmantošanu. Nesenajos “treknajos gados” motorizētu peldlīdzekļu izplatība kļuva par masveida parādību. Visvairāk ir cietusi Latvijas galvenā upe aizsargājamajā teritorijā “Daugavas loki”, pārvērsdamies par vistrokšņaināko ūdens artēriju.
Ja velotūrisms pagaidām paliek par virtuālu jēdzienu, tad ūdens tūrisms kļūst aizvien populārāks. Tūristi taču brauc uz Latgali pārsvarā tāpēc, lai baudītu klusumu un dabas skaistumu. Laivu un kanoe karavānas, piepūšamie un saliekamie plosti pastāvīgi peld pa straumi... Bet starp tiem šaudās vietējās motorlaivas. Un tas ir ne tikai atpūtnieku sabojātais noskaņojums.
Šāda azartisku spiningotāju motoagresija zināmā mērā pieļaujama vasaras mēnešos, taču pavasara laikā tas nekādā gadījumā neiekļaujas veselā saprāta rāmjos. Šogad nārsta periods zemo temperatūru dēļ ļoti ievilkās un pat jūnija vidū uz makšķernieku āķiem uzķērās plauži un sapali ar ikriem. Nemaz nerunājot par samiem, kuri arī labvēlīgās sezonās masveidā nārstoja pirmajā vasaras mēnesī.
Motorlaivu trokšņa iztraucētais nārsts stipri grauj upes zivju resursus. Ļoti žēl, ka uz likumdevēju neiedomājamo kļūdu mūsu makšķerēšanas amatieri neatbildēja ar augošu apzinīgumu. Iznākumā mēs turpinām cirst zaru, uz kura sēžam.
Par bezatbildīgu ierēdņu kļūdām nākas ciest arī ezeriem, kuru produktivitāte turpina pazemināties. Cēloņi ir zināmi: augošais makšķernieku spiediens, malu zvejnieku patvaļa, kuri izmanto tīklus, licencētu rūpniecisko zvejnieku ļaunprātības un veicamo zivkopības pasākumu niecīgais efekts. Bet te vēl motorizētu makšķernieku iebrukums aizliegtā nārsta perioda pašā vidū, tāpēc mans senais paziņa Georgijs Gorbunovs bija līdz dvēseles dziļumiem sašutis. Uzaicinājis mani uz saviem krastiem, viņš sāka ar galveno: “Ja mēs uzskatām sevi par dzimtā novada saimniekiem un patriotiem, tad nedrīkstam samierināties ar noziedzīgu attieksmi pret dabu. Tūrisms tikai uzkrāj spēku, bet atpūtnieki brauc uz mūsu novadu baudīt skaistumu un mieru, kas nekādi nesaistās ar motorlaivu un ūdens motociklu īpašnieku visatļautību. Piedāvāju uzsākt diskusiju par šo tēmu laikrakstā “Ezerzeme”, jo problēmas risinājums sākas ar tās atzīšanu.”
Jā, patiešām Georgija Gorbunova un viņa radu īpašumi - tas ir saudzējams stūrītis. Mēs, Krāslavas copmaņi, dēvējam šo ezeru par Lesenska ezeru un labprāt apmeklējam to vasarā un ziemā. Atklāšu maija noslēpumu: mūsu pazīstamais spiningotājs Aleksandrs Černovs uzstādīja sezonas rekordu tieši Gorbunova īpašumos, kad noķēra ar vizuli ezera zaļsvārci, kas svēra 14,5 kilogramus. Pats saimnieks neiebilst pret viesiem ar makšķeri un spiningu, taču lūdz vienu - atteikties no benzīna motoriem. Šajā pusē parādījušies melnie stārķi, ligzdo zaļās vārnas, pelēkie gārņi, mazie ērgļi, niedru lijas... Vārdu sakot, reti spārnoto pārstāvji, tajā skaitā arī tādi, kas ierakstīti Sarkanajā grāmatā.
Vai ir vērts traucēt gulbju saimes ar mazuļiem vai zvērus, kuri mīt šajos gandrīz neskartajos krastos, uzskata Georgijs Gorbunovs. Te vēl sastopami aļņi, lūši, bet stirnu un zaķu savairojies milzum daudz par prieku atpūtniekiem. Uz Gorbunova māju es braucu gar ezera krastu un visur pie viesu mājiņām redzēju automašīnas - atpūtnieku sezona pašā spraigumā. G. Gorbunovs ir īsts saimnieks, kurš savulaik nomainīja galvaspilsētas dzīvi pret mantojamām zemēm. Vietējo aizlieguma zīmju ar pārsvītroto motorlaivu parādīšanās ir viņa personīgā iniciatīva un piemērs citiem. Uzsācis saimniekošanu no nulles un pievērsis galveno uzmanību piena lopkopībai, darbīgais cilvēks tagad nevis vārdos, bet gan darbos nododas apkārtējās vides aizsardzībai.
Ar sāpēm mans sarunbiedrs stāstīja par malu zvejnieku tīkliem vairāku kilometru garumā, par elektrozvejas ierīču pielietošanu, par piesārņotiem krastiem un ledu, ko atstāj pēc sevis atbraucēji makšķernieki.
Ļoti žēl, ka vietējās varas iestādes, skaļi skandinot par tūrisma perspektīvām, pavisam aizmirsa pašu galveno. Makšķerēšanas tūrisms - tā patiešām ir maize Latgalei, un ļoti žēl, ka viss tagad ir jāsāk no nulles. Georgijs Gorbunovs un viņa domubiedri sapņo par zandartu mazuļu ielaišanu savos zilajos īpašumos.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
