Šodien atbildība vienpusēja - zemnieka!

Indras pagasta padomes lauksaimniecības attīstības speciāliste, diplomēta agronome Valentīna Bārtule pastāstīja, ka pagasta teritorijā ir 33 palielākas piemājas saimniecības un 24 zemnieku saimniecības, no kurām vairs tikai 17 reāli saimnieko. Pēc pērnā gada datiem vislielākā - 1200 ha - ir z/s “Vaicuļevas” (Francis Zalbobičs), kas pamat? nodarbojas ar graudkop?bu, tostarp ar? rapša audz?šanu. Šogad zemnieks plat?bas ir v?l palielin?jis, ja t?m piesumm?t d?la Dmitrija Zalboviča 110 ha, tad lauksaimniec?bas att?st?bas speci?liste l?š, ka tie šobr?d b?s pusotra t?kstoša hekt?ru.

Secin?jums - lauksaimniecība Indrā ir, bet mūsdienās laukos nav vajadzības pēc daudziem desmitiem vai pat simtiem strādājošo, lai apstrādātu milzu platības. Tiesa, tik liela, kā z/s “Vaicuļevas”, Indrā ir tikai viena. Graudaugu ražošanas nišā darbojas arī “Vaicuļevas avots”, kuras saimnieks ir Mihails Petkevičs, taču platības nav salīdzināmas - graudi, rapsis un lini tiek audzēti 250 hektāros. Konsultante šo saimniecību īpaši izceļ, jo tā sāka ar 15 ha un trīs vai četros gados attīstījās, sasniedzot pašreizējos apmērus un iegādājoties nepieciešamo tehniku. Arī Viktorijas un Arkādija Safronovu z/s “Mirtas” ražo graudaugus - graudi, rapsis un lini pērn sēti 187 hektāru platībā.

Lauksaimniecības attīstības speciāliste slavē arī Aleksandra Korovacka jauno ģimeni, kura pārņēma no vecākiem lopkopības novirziena z/s “Saknes”, kas nodarbojas ar piena un gaļas ražošanu. Saimniecībai ir 54 hektāri sējplatību, 13 govis. Aleksandrs neklātienē studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Varbūt valsts un pat rajona mērogā tā nav liela, bet Indras pagastā šī uzskatāma par nopietnu saimniecību.
Daudzus gadus cūkkopības nozari Indras pagastā attīsta Regīna Urbanoviča - audzē sivēnmātes, tirgo sivēnus un audzē aptuveni 70 cūkas. Tie nav simti un tūkstoši, bet Indras pagasta vērienam tas arī ir daudz.

Aitkopības kā nozares Indras pusē nav, bet ir pāris piemājas saimniecības, kur daudz aitu. Geidānos ir p/s “Grīšļi”, Aleksandrs Bārtulis tur līdz desmit govīm, apmēram 15 aitumātes, ražo pienu un gaļu. Aitu ziņā vēl lielāka ir Valērija Ignatoviča bioloģiskā saimniecība “Ezeri” Udinovā: piecas govis un 51 aitumāte, plus nodarbojas ar agro dārzeņu audzēšanu. Viņam pieder arī šķirnes aitas.

Kopumā Indras pagastā ir septiņas bioloģiskās saimniecības, par Indras pagasta zemnieku Olgas un Andreja Birku saimniecību, kas ir viena no interesantākajām, saviem lasītājiem stāstījām laikraksta šī gada 17. aprīļa numurā. Saimniecības odziņa ir uzņemtais virziens uz gaļas lopkopību, zemnieki ir pat iegādājušies vaislas bulli un paši savā saimniecībā veic apsēklošanu.

Sergeja Orlova piemājas saimniecība “Rīti” 208 hektāru platībā piesaista uzmanību ar to, ka saņem atbalstu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai zālājos. Šo atbalstu var saņemt, ja, ekstensīvi noganot vai vēlu pļaujot, apsaimnieko pastāvīgās pļavas un ganības, kas ir noteikts kā bioloģiski vērtīgais zālājs. Ja apsaimnieko zālāju, ekstensīvi ganot, tad, lai saņemtu atbalstu, katrā atbalstam pieteiktajā hektārā nepieciešams nodrošināt noteiktu dzīvnieku vai liellopu vienību daudzumu. It kā darba nav daudz, bet tas jāpaveic precīzi. Turklāt saimnieks nelielās platībās audzē rudzus un pārdod uz ārzemēm kā bioloģisko produkciju.

Interesanti, ka neviens Indras pagasta zemnieks neattīstīta putnkopību, vispār šeit dominē tradicionālā lauksaimniecība. Pagasta konsultante piekrīt, ka līdz krīzei valstī lauksaimniecības nozare Indrā labi attīstījās, bet tagad jautājums, kas notiks tālāk, kļuvis ārkārtīgi aktuāls. Problēmu ir ne saskaitīt, taču pašas būtiskākās saistās ar slikto noietu, zemo samaksu par realizēto produkciju, iekavētiem norēķiniem (gal- venokārt piensaimniekiem) un kā sekas tam - kredītu atmaksas problēmas. Sarežģītā situācijā nonākuši visi: gan graudaugu audzētāji, gan piena un gaļas ražotāji - katram sava sāpe. Saimniecību attīstība faktiski apstājusies, turklāt ne bez valstsvīru muļķīgiem lēmumiem.

V. Bārtule: “Ja laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam vairāki zemnieki startēja projektos un pirka tehniku, tad, sākot ar 2006. gadu, modernizācijas projektus neizmantoja neviens mūsu zemnieks. Turklāt ne jau tāpēc, ka negribēja, bet nevarēja un neriskēja, jo valsts smagi pievīla tos trīs, kuri tehniku nopirka 2006. gadā. Sistēma bija tāda: nopērc, iesniedz modernizācijas projektu un saņem atmaksu. Sākotnēji noteikumi neparedzēja apgrozījuma apjomu saimniecībām, bet tad valsts saprata, ka pietrūkst naudas, lai nofinansētu visus iesniegtos projektus, un pieprasīja lielu apgrozījuma apjomu. Tā visi trīs palika aiz šīs robežas un tagad mokās, atmaksājot kredītus, jo tehnikas pirkšanai tos nācās ņemt. Nā- kamajiem modernizācijas projektiem pēc 2006. gada jau bija citi nosacījumi: raksti projektu, ja tas iziet visas instances, pērc tehniku un saņem līdzekļu atmaksu. Taču viens negatīvais piemērs sabiedēja, un kāda gan tagad modernizācija?!”

Tiesa, konsultante piebilst, ka pašu nepieciešamāko tehniku zemnieki sev dažādos ceļos tomēr ir sagādājuši, bet nevar atļauties pirkumus, kas nepieciešami tālākai attīstībai, un, ja būtu iespējas, pirktu tagad ar baudu. Tie, kuri tur lopus, vispirms sapirka lopbarības sagatavošanas tehniku, pirmām kārtām parūpējoties par rulontehnoloģiju lopbarības konservēšanai. Kad daudz lopu un arī fiziskā spēka nav, stagos sienu nekrausi, tas ir viennozīmīgi. Graudaugu audzētāji pirmām kārtām pirkuši sējmašīnas, augsnes apstrādes tehniku un tehniku sējumu ķīmiskajai apstrādei. Konsultante saka, ka tad, ja būtu iespējas, arī šie zemnieki pirktu vēl tehniku, jo tā nepieciešama saimniecību attīstībai, vajag palielināt platības, turklāt arī tehnoloģijas iet uz priek-šu, un jāraugās, lai neatpaliktu.

V. Bārtule: “Visi mūsu pagasta zemnieki tehniku pirka saprātīgi, neviens pirkums netika izdarīts sava prieka pēc vai tālab, lai kaimiņa priekšā padižotos, sak, tev tāds agregāts ir, man arī vajag un vēl labāku. Pirka, lai mehanizētu smagākos darbus, palielinātu apjomus un samazinātu ražošanas izdevumus. Turklāt jau tad, kad no krīzes nebija ne miņas, zemnieki pirkumus izdarīja ar lielu uzmanību, bet pēc tā gadījuma, kad valsts faktiski piemānīja trīs mūsu zemniekus, plus krīze, pavisam baidās no kredītiem.

Situācija ļoti saspringta. Par piena kilogramu pārstrādātājs maksā maksimums 8-9 santīmus, bet gadās pat 3-4 santīmus atkarībā no kvalitātes. Tai pašā laikā izdevumi ir auguši - degvielas cena vispār uzkāpusi debesīs, nav salīdzināma ar piena iepirkuma cenu, rezerves daļas lētākas nepaliek, bet sadārdzinās, ar piena realizētājiem “Preiļu siers” nenorēķinās mēnešiem... Kāpēc tā notiek mūsu valstī? Kur ir Valsts kontrole, kas to pieļauj? Cilvēki baidās monopolistam prasīt ievērot viņu likumīgās tiesības, jo uztraucas, kur pēc tam būs likt pienu. Sēž mājās un raud. Rīgā ar savu produkciju mūsu zemniekiem netikt, jo tāls ceļš un nav pietiekami lieli apjomi, lai mēs būtu interesanti lielpilsētas uzņēmumiem.

Šajā situācijā biju nedaudz pārsteigta, ka tikai divi mūsu zemnieki bija gatavi izmantot iespēju pārdot piena produktus tirgū: viena saimniecība Daugavpilī un viena Krāslavā izmanto tiešās tirdzniecības kvotas. Pagaidām apmierināti. Cerēju, ka gribētāju būs vairāk, bet acīmredzot tās ir lielas klapatas, ja saimniecībā nav palīgstrādnieka. Dokumentu kārtošana nav tā lielākā problēma. Tā kā ir jārēķinās ar transporta izdevumiem, uz tirgu ved ne tikai pliku pienu, bet arī piena produktus, kas ir jāpagatavo. Arī tirgū jārosās pašiem, tas viss kopumā prasa daudz laika, bet arī lauku darbi jāpadara.”

V. Bārtule ir ne tikai pieredzējusi lauksaimniecības konsultante ar astoņu gadu darba stāžu šajā jomā, bet arī kvalificēta agronome, kura uz Indru atnāca 1979. gadā tūlīt pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas. Viņasprāt, strādāt laukos bijis sarežģīti un grūti gan padomju varas gados, gan Latvijai atgūstot valstisko neatkarību. Abās sistēmās bija savi plusi un mīnusi.

Kolhoza laikā ļaudis bija saliedētāki un draudzīgāki, visu darīja kopā. Ja tomēr darba jautājumos sastrīdējās, tad ļoti ātri atdzisa. Nebija konfliktu citu iemeslu dēļ. Bija ceļazīmes, ekskursijas, sociālās garantijas. Sabrūkot iepriekšējam saimniekošanas modelim, visi atstāti savā ziņā. Dari, kā gribi: izpeldēsi - labi, nē - pats vainīgs.

Tiesa, tagad zemnieki savstarpēji kontaktējas vairāk, bet visus iepriekšējos gadus cilvēki bija kā izšķirti - katrs pats par sevi iekārtoja savu dzīvi, savu biznesu, lielu vai mazu.

V. Bārtule: “Lai arī kaimiņš kaimiņam palīdz, jo galu galā viens pats tu nevari visu parku uzturēt, bet, ja šodien aicinātu veidot kooperatīvu, diez vai tas izdotos. Domāju, ne tik daudz vaina cilvēkos, kā pašā lauksaimniecības plānošanas sistēmā, kuras faktiski nav. Zemnieks nevar tā: šodien audzēšu graudus, rīt - kaut kādus krūmus utt. Viņš gadiem slauca govis, ieguldīja līdzekļus ražošanas attīstībā, tagad nezina vairs, ko darīt, rokas nolaidušās. Lopus izkaut nevar, ar ko paliksi? Vietā nekā nav, jo šī bezsistēma neko nepiedāvā, alternatīvas nav.

Milzu problēmas rodas arī jaunajiem, kam jāsāk no nulles, bet valsts viņiem nepiedāvā nekādu saprātīgu atbalsta politiku. Kā konsultante jaunajiem zemniekiem faktiski neko nevaru piedāvāt, jo, ej kur gribi, visur vajag, lai tev jau būtu kādi līdzekļi, turklāt - ne mazi. Bet kur viņš tādus ņems lauksaimnieciskās darbības pašā sākumā?

Konkrēts piemērs mūsu pagastā. Kāds jauns cilvēks atgriezās no peļņas ārzemēs un ar ģimeni, kurā vēl ir arī sieva un mazs bērns, sāka saimniekot laukos. Par pašu uzkrātiem līdzekļiem atļāvās nopirkt vien piecas aitas un uzbūvēt kūti. Dzīvesvietā apstākļi piemēroti tieši aitām, bet viņam nevaru piedāvāt pat pusnaturālo saimniecību projektu, jo tam vajag aptuveni 3000 eiro ieņēmumu gadā. Kā šim cilvēkam tikt uz priekšu? Kuru tas interesē šai valstī? Protams, ir jācenšas palielināt ganāmpulku līdz 10 aitumātēm, lai saņemtu valsts subsīdijas, bet pērn tās bija 60 santīmu par aitu. Izsmiekls. Sanāk, ka lauksaimniecības jomā šodien atbildība vienpusēja - zemnieka.”

Juris ROGA