Vectēva atmiņas

Tas viss nav domāts plašai pasaulei. Saviem krāslaviešiem, man tuviem cilvēkiem, “Ezerzemes” lasītājiem, cik nu vaļā ir bērna atmiņa, tik mēģināšu atšķirt manas bērnības dienasgrāmatas lapas.

Pirmā lapa, bet jau uzreiz nopietna. Ir pavasaris, laikam 1940. gada 15. maijs. Mēslu talka kaimiņam. Mana vecākā māsa ārda mēslus kaimiņa tīrumā kopā ar citām sievām, bet es turos viņai gandrīz pie rokas, jo laikam tēvs un mamma ir bijuši aizņemti citos nopietnos talkas darbos. Pāri tīrumam, vismaz 300 metru tālumā atnāk policists taisnā ceļā pie manas māsas un kaut ko dusmīgi viņai stāsta. Anna ķer mani pie rokas, un mēs abi skrienam uz mājām. kāpēc tāda steiga? Izrādās, ka Ādams Ločmelis, tas ir mans tēvs, šajā dienā nav izkāris valsts karogu. Policists, mūsu sādžas iedzimtais, ir braucis ar velosipēdu garām mūsu mājai, pamanījis šo valstisko noziegumu un pieņēmis lēmumu to likvidēt. Anna, kura ar viņu ir mācījusies vietējā pamatskolā visus septiņus gadus, sakostiem zobiem, bet tomēr klausa, jo tas ir Šaraka dēls...

Policista tēvs ir bagātākais saimnieks mūsu sādžā. Abi šī saimnieka vecākie dēli ir Baltinavas pagasta policisti. Ločmeļu likteņos Šaraki vēl pagūs ieliet indi...

Nākošā lapa. Man stāsta tēvs. Viņam ir jaunākais brālis Izidors. Šis Ločmeļu juniors ir kurpnieks un reizē arī brīvdomātājs. Zābakus un koka tupeles sādžā labot - tas ir nopietns darbs, bet smīkņāt par tēva un mammas aizrādījumiem, svētdien neizstāstīt nedēļas grēkus baznīckungam, tas manā Breksienā nevienam katolim nav ļauts, un punkts!

Svētdiena, iespējams, ka tas ir 1934. gads. Stāsta mans tēvs. “Pēc baznīcas eju pa Baltinavas tirgus laukumu. Man pretī sprigani soļo brālis Izidors. ”Kur tu te gadījies?” tā viņš uzrunā mani. Es saku, ka, lūk, biju baznīcā, Dieviņu palūdzu, varbūt viņš kaut ko palīdzēs manas ģimenes nabadzībā.” Bet Izidors izslienas visā augumā, liekas, no kurpnieka nokrīt visas špeiles, un viņš atbild tā: “Tu, Ādam, mūsu vecākais, bet prāta tev tik, cik melns aiz naga! Es jau agrā rīta stundā attecēju uz Baltinavu, nodevu savu balsi par sociķiem un, lūk, kur man brandavīna pudele ir kabatā!”

Nākamā lapa, pierakstīta no tēva stāstījuma. Kaimiņos smags slimnieks, kuru apmeklē baznīckungs un dod pēdējo sakramentu.

Pagalmā stāv vairāki vīri. Piebrauc zirga pajūgs. Kamanās ir atvests Baltinavas draudzes baznīckungs Apšenīks Pēteris. Viņš izkāpis no kamanām, visi vīri noņem cepures. Mans sociāldemokrāts Izidors cepuri nenoņem. Baznīckungs taisnā ceļā, ātrā solī tuvojas Izidoram un vairākas reizes ar savu rožukroni sit šim bezdievim pa galvu! Mans radagabals lielā steigā pazūd aiz mājas stūra. Jāpaskaidro, ka Apšenīkam bija paradums vienmēr nēsāt rokā lielu, metāla ķēdē kaltu rožukroni. Mācītājs mani pašu ir kristījis, bet 1941. gadā viņš ir izvests uz Sibīriju un izbarots vilkiem.

Vienmēr aktuāls ir jautājums par bērna atmiņu. Nevaru palielīties ar kaut kādu izcilību, bet karu atceros. Atceros vāciešu un krievu laikus. Tā mūsu sādžā sauca tos gadus, kad zemīti mīdīja vieni un otri okupanti.

Acu priekšā stāv liels kareivis vācu armijas formā. Viņš runājas istabā ar sievietēm. Notiek vienkārša tirdzniecība, kareivis atnesis benzīnu šķiltavām un karbīdu, ar kuru kara laikā izgaismojām istabas. Šo deficīta preci var dabūt tad, ja vācietis saņems: “Šņabi, jaiki, špek.” Tik daudz šis “zilo asiņu” īpašnieks zināja prasīt. Manai mammai bija tikai “jaiki un špek”, jo “dzimtenīti”, tā tajās dienās sauca mūsu tagadējo “samogonku”, mūsu mājās nekad netecināja. Kāda velna pēc vācieši klīda pa manu sādžu? Mana tēva mājas bija lielceļa malā Kārsava-Punduri-Viļaka. Tas ir 3 km no Krievijas robežas, turklāt Punduru dzelzceļa stacija ir svarīgs objekts Rīgas-Abrenes ceļā.

Caurām dienām vācu smago mašīnu kolonnas, kuras laikam saņēma kara materiālus Punduru stacijā,brauca pa mūsu lielceļu. Ziemā ceļš mūžīgi bija aizputināts, mašīnas iestrēga sniega kupenās. Vācieši paši lāpstu rokā neņēma. Ciema vecākais savāca no tuvākajām mājām večus un sievietes ar lāpstām, un šie stundām ilgi svīda, kamēr izraka tuneli sniega kalnos. Lūk, šajā laikā notika intensīva tirdzniecība zemnieku mājās (bez spēka pie-lietošanas).

Vācu laiks manās bērna atmiņās un vecāku stāstos ir melnās krāsās.

Mātes stāstījums. Produktu nodokļi bijuši ļoti smagi. Viņa aizgājusi pie pagasta veča un lūgusi kaut kādas nodokļu atlaides. Viņš teicis, ka tu, Emīlij, vispār nerādies manās acīs, jo Hitlers esot teicis, ka tādus kā jūs, tas ir sīkzemniekus, vajag apliet ar benzīnu un aizdedzināt. Bet manā sādžā šitādi dedzināmie bijām 14 ģimenes. Katrā pagalmā vismaz 6 bērni un tikpat hektāru neauglīgas zemes.

Tāda pati nabadzība ir bijusi arī Ulmaņa laikā.

Pienāca 1943. gads. Vecākajam brālim Jāzepam iesaucamais vecums. Tuvākajiem kaimiņiem dēls aizgājis vācu armijā, un jau pēc mēneša sēru vēsts. Mani vecāki ļoti pārdzīvo šķiršanos no dēla, bet izvairīties no armijas nav nekāda iemesla. Gandrīz vai katru dienu mūsu mājai garām brauc tas pats policists, kurš bija uztraucies par karoga neizkāršanu, un tēvam vai mātei atgādina, ka Jāzepam pēdējais laiks iet leģionā. Jāzepam nav apnicis dzīvot. Un nav nekāda iemesla iet karot armijā, kuras vadonis plāno sadedzināt viņa ģimeni! Dezertēt nozīmē pakļaut ciešanām un mokām savus tuviniekus. Blēņas par patriotiskiem saukļiem un tēvzemes aizstāvjiem. Izejas nav, tāpēc Jāzeps aiziet vācu armijā.

Bagātnieka dēli sildās Baltinavas policijā, bet nabagam jāatdod sava dzīvība par viņiem. Vai šodien ir citādāk?

Krievi tuvojas Latvijai: vācieši nocietinās manā sādžā. Pie mūsu mājām ir kapu kalns, tas ir augstākais visā apkārtnē. Vācieši šajā kapu kalnā izvieto smago mīnmetēju bateriju, lai apšaudītu pagasta centru Baltinavu un Punduru dzelzceļa staciju. Mīnmetēji ir 300 m attālumā no mūsu pagalma. Ļoti spilgti atceros vienu dienu. Pie akas mazgājas vācietis, pie tam tāds pavecs, viņam mugurā balts krekls un bikses uz lencēm. Viņš tīra zobus, šim ir pilna mute ar baltu putru. Latgalē zobu pulveri nepazina. Varbūt kādreiz, ejot ciemos, zobus paberza ar lupatu.

Beigšu apbrīnot vāciešu baltās putras šļakstus, jo Punduru stacijas virzienā sākas gaisa kauja. Ir redzamas divas lidmašīnas, abas taisa riņķus gaisā, un viena no viņām ar melnu dūmu asti krīt zemē! Mans vācietis pārtrauc ņemties ap savu muti, lec uz augšu, baltas putas pašķīst uz visām pusēm, viņš kliedz kā traks: “Gut, gut!” Mēs, klātesošie, saprotam, ka vācu lidotājs ir uzvarējis gaisa kaujā.

Fronte tuvojas, tēvs saprot, ka vācieši atkāpjoties zaudēs savu neitrālo attieksmi pret vietējiem un aizejot var paņemt līdzi zirgu un visus lopus, kuri ir kūtī. Braucam ar lielu mantu vezumu un govīm uz kaimiņu sādžu, kura ir dažus kilometrus tālāk no mūsu lielceļa, kurš patīk kā vāciešiem, tā krieviem.

Šī atmiņu grāmatas lapa ir ļoti spilgta un stāv acu priekšā, taisni kā es šodien redzu sev priekšā uz galda šo šņabja glāzīti...

Mamma griež gaļas gabaliņus un liek šķīvī. Istabā ienāk svešs vīrietis, mugurā viņam balts krekls, rudi mati. Abi kaut ko runā. Mamma man saka: “Klausies manī uzmanīgi! Ej aiz manis, tad es skriešu, tu skrien, cik vien vari, man pakaļ!” No mājas izejam pagalmā, mamma nes rokās šķīvi, pilnu ar gaļas gabaliem, es eju aiz viņas, aiz mums svešs vīrietis. Viņa iziet pagalmā, ļoti slaidā lokā (kā basketbolists met bumbu) aizslidina pa gaisu gaļas šķīvi un trakā ātrumā skrien gar mājas stūri, es aiz viņas. Mums priekšā ir ceriņu krūmi un balts rudzu lauks. Aizmugurē atskan divi šāvieni, bet mēs skrienam cauri rudzu laukam, rudzi ir pāri galvām! Aizskrienam līdz kaimiņiem. Kaimiņos ir sapulcējušies kādi 5 veči un uztaisījuši kūtsmēslu izvešanas talku. Viņu starpā arī mans tēvs. Mamma stāsta sava trakā skrējiena iemeslu. Es neko nesaprotu.

Ādolfs Ločmelis

(Nobeigums laikraksta nākamajā numurā)