Ceļš uz mūža mājām

Ar ierastu cinismu tika apcirptas pensijas un pabalsti, bet skolotāji piedzīvoja līdz šim neredzētu pazemojumu: atalgojumu par darbu, kas ir visniecīgākais Eiropas Savienības valstīs. Degradē medicīna: paš-laik cilvēki apmeklē ārstus ne tik daudz ar slimībām, cik ar naudu. Toties birokrātu aparāts turpina strādāt savu, nevis valsts interešu labā, tāpēc pārvaldes reformas “buksē” uz līdzenas vietas. Dau-dzi tūkstoši birokrātu (nav saprotams, ko viņi vada) taču ir nekaunīgo valdošo partiju pārstāvju vistuvākie cilvēki. Viena lieta ir ar pirmo piegājienu atņemt vecam cilvēkam vai bērnam desmit vai pāris desmitus latu, bet, lūk, simtu latu apcirpšana pārvaldes darbiniekam var beigties ar infarktu. Pārāk liels ir zaudējums...

Uzslavu pelnījuši pacietīgie Latvijas iedzīvotāji: vērojot valdošo pārstāvju agoniju un kliedzošo netaisnību, vienkāršie mirstīgie turpina palikt par cilvēkiem. Un, cik vien atļauj spēki un iespējas, cenšas aizstāvēt savas tiesības visos varas līmeņos. Apbedījuma vietu uzturēšana ir problēma, kas nezaudē savu aktualitāti. Ilgajos darba gados žurnālistikā ir bijuši gadījumi (turklāt vairākkārt), kad “Ezerzemes” iejaukšanās palīdzēja paātrināt sasāpējušu jautājumu risināšanu. Lūk, arī krāslaviete Veronika Pārpuce ar pateicību atcerējās, kā padomju laikos publikācijas rajona laikrakstā palīdzēja savaldīt kolhoza mehanizatorus, kuri, dzenoties pēc lielas peļņas, pastāvīgi aizara lauku ceļu, kas ved uz Petrovščinas kapiem. Es jau biju aizmirsis to publikāciju. Tik daudz laika pagājis, bet problēma joprojām nav atrisināta līdz galam.

Paklausīsimies Veronikas Pārpuces stāstījumu: “Pati esmu dzimusi Osiņņiku ciemā, kas atrodas kaimiņos, Petrovščinas lauku kapsētā atdusas mani vecāki un vecvecāki. Tā ir laba vieta - pakalnā, kur nav pamestu kapu kopiņu. Nu jau pagājis 40 gadu, kopš es pārvācos uz pastāvīgu dzīvi Krāslavā, taču divas vai trīs reizes gadā obligāti apmeklēju tuvinieku kapus. Nelaime ir tāda, ka ceļš uz kapsētu lietainās dienās kļūst pilnīgi neizbraucams. Zinu gadījumus, kad bēru laikā, lai pārvarētu šo ceļa posmu, nācās jūgt zirgus, citādi līdz kapiem nevarēja nokļūt.

Pēdējā lielā neērtība radās mirušo piemiņas dienā 13. jūnijā. Uz kapusvētkiem sabrauca apbedīto radi no tuvienes un tālienes. Bija daudz vietējo, Indras cilvēku, bet vēl atbraucēji no Rīgas, Mārupes, Daugavpils, Ludzas, Krāslavas, Konstantinovas... Apmēram 40 automašīnu, ne mazāk. Tajā sestdienā smidzināja lietus, un tie autovadītāji, kuri neuzmanības dēļ piebrauca tuvāk kapsētai, nokļuva dubļu gūstā. Vai varat iedomāties, kā cilvēki svētku drēbēs, lai izvilktu savas vieglās mašīnas, bija spiesti stumt transportu no māla slazda. Noskaņojums tika sabojāts. Kārtējo reizi mums, vietējiem, nācās izjust vainas un kauna sajūtu atbraucēju priekšā...

Pirms trim gadiem mēs, apbedīto radi, rakstījām iesniegumu Indras pagasta padomei, savācām parakstus, vērsāmies pēc palīdzības arī pie priestera. Šķiet, ka mums solīja palīdzēt, taču tikai vārdos. Uz mūsu zvaniem pagastā saņēmām atbildi, ka pasākumi izstrādāti. Lūk, tagad, nesagaidījuši palīdzību, nolēmām vērsties laikrakstā...”

Labāk vienu reizi ieraudzīt... Un es sataisījos ceļā. Sākšu ar patīkamo: Petrovščinas lauku kapsēta ir vienkārši priekš-zīmīgā stāvoklī, kas liecina par to, ka cilvēki to apmeklē bieži, redzamas arī svaigas kapu kopiņas. Toties 600 metru garā piebrauktuve no lauku ceļa Indra - Zeļenščina ir vienlaidu šķēršļu josla. Dziļas sliedes, apbraucieni pa tīrumu zīmīgi liecina par tām milzu neērtībām, kuras nācās izciest desmitiem cilvēku tajā jūnija sestdienā. Veronikas kundze pastāstīja, kā apbedīto radiem simtiem metru tālu pa neizbrienamiem dubļiem vairākkārt burtiski uz rokām nācās nest smagas kapu apmales un pat pieminekļus.

Runa nav par piebraucamā ceļa uz amatvīru aizmirsto kapsētu kapitālo remontu. Te neredz svaigas buldozera pēdas, lai gan nepieciešama pamatīga izlīdzināšana. Manuprāt, vajadzētu aizbērt ar granti visbīstamāko vietu - ieplaku starp diviem pakalniem. Otrā šķēršļu josla - 100 metru lauku ceļa pie paša lielceļa, ko izvagojuši viesu iestrēgušo mašīnu riteņi tajā nelaimīgajā 13. jūnija dienā...

Pārvarējis to grūto, tiesa, jau apžuvušo lauku ceļu, es iedomājos apbedīto radu nesenās mokas tajā lietainajā sestdienā. Analoģiskā situācijā bez vietējās pašvaldības pārstāvju viedokļa nekādi neiztikt, un es piezvanīju uz Indras pagasta padomi. Priekšsēdētāja vietniece Regīna Neverovska gluži kā bija gaidījusi manu jautājumu: “Gribējām kā labāk, bet iznāca kā vienmēr. Ja nebūtu bijis lietus...”. Kā es sapratu, pagasta vadība cerēja uz sausu laiku, bet te uznāca lietus. Taču tāda jau ir problēmas būtība, ka slapjdraņķī lauku ceļš pilnībā kļūst neizbraucams. Respektīvi, neviens tā arī neko nav darījis, lai apmierinātu daudzu radu lūgumu, lai gan viņi bija vērsušies pareizajā instancē.

Administratīvi teritoriālā reforma - tā jau ir realitāte. Iepriecina tas, ka par savu pārstāvi Krāslavas novada jaunajā domē Indra deleģēja atbildīgu cilvēku - Valentīnu Bārtuli. No visas sirds apsveicis savu labo paziņu ar tādu atzinību, es, izmantojot gadījumu, pāradresēju viņai to cilvēku saucienu pēc palīdzības, kuriem aizmirstās lauku kapsētas apmeklējums ir saistīts ar ļoti lielu sarūgtinājumu. Skaidrs, ka iestājušās krīzes apstākļos radīsies grūtības ar finansējumu, taču pakāpeniski šo ceļa problēmu var atrisināt. Un tas ir jādara. Aizmirstā lauku kapsēta - tas ir tiešs pārmetums vietējai varai...

Aleksejs GONČAROVS