Eksperiments, kas vieš cerības

Ja laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam tika ielaists simtiem tūkstošu līdaku mazuļu un gadu vecu sudrabkarūsu mazuļu, tad vēlāk finansējuma saņemšanas iespējas no “Zivju fonda” vienkārši netika izmantotas.

Kritiskais raksts “Pie ūdens - bez zivīm”, kas tika publicēts laikrakstā “Ezerzeme”, palīdzēja, un šogad zivju resursu plānveidīgas mākslīgās ataudzēšanas process tika turpināts. Tagad tiek pievērsta uzmanība nevis ielaižamā materiāla daudzumam, bet gan tā kvalitātei. Daudzkārt tika runāts un rakstīts par līdaku mazuļu izdzīvošanas zemo procentu un to pilnaudzēšanas nepieciešamību speciālos dīķos. Šogad zivju audzētavā “Rūjas” iegādāti zivju mazuļi, kuru izmērs ir 5 - 10 cm, kas ievērojami palielina to izdzīvošanas iespējas.

Man pašam nācās pārliecināties, ka no skābekļa maisiem Dridža ezera ūdeņos ielaistie līdacēni ātri aklimatizējās jaunajos apstākļos un izrādīja apskaužamu ņiprumu. Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils kontroles sektora pārstāvji Edvīns Gasperovičs un Arvīds Vīguls ne tikai kontrolēja, bet arī palīdzēja ezeru pārvaldniekam Leopoldam Delveram pareizi veikt zivju mazuļu ielaišanas procesu.

Mazuļi tika ielaisti gar krastmalas zonu noteiktā attālumā cits no cita. Līdakas, kā zināms, nemaina apmešanās vietu. Gribas ticēt, ka jaunā metodika izturēs laika pārbaudi un dos pozitīvu rezultātu. Latgales ezeru zemās produktivitātes problēmas tieši arī saistītas ar līdaku skaita samazināšanos, jo šīs zivis kļūst par vieglu ieguvumu malu zvejniekiem, kuri ķer zivis ar makšķerauklas tīkliem. Arī ne visi spiningotāji ievēro noteikumu atlaist brīvībā līdaciņas, kas nav sasniegušas pusmetra garumu.

Aleksejs GONČAROVS