Karā kā jau karā

Aizvien skaidrāk bija dzirdama kanonāde. Mēs nolēmām doties pie radiem uz Naudišu ciemu 5 kilometru attālumā no Krāslavas. 1941. gadā te vispār netika dzirdēti šāvieni, mēs domājām, ka nelaime arī tagad paies secen. Vācietis, kurš apturēja mūs, poliski pabrīdināja māti, ka viņa vedot bērnus taisni uz elli. Taču mēs neticējām, nodomājām, ka mūs biedē. Mani ar brāli nosūtīja uz Ceplišu ciemu kaimiņos, kas atrodas 4 km attālumā no Naudišiem. Tur mums pateica, ka Sarkanā armija jau esot tuvu.

Atpakaļceļā, nenonākot līdz Balticai, kur bija pirmā ķieģeļu rūpnīca, mēs pamanījām, ka mums seko divi automātisti. Kad viņi panāca mūs, pajautāja: “Kur ir vācieši?” Mēs atbildējām, ka pāris kilometru attālumā no šejienes. Karavīri palūdza mūs pagaidīt pārējo kolonnu un pastāstīja par visu komandierim. Drīz vien pienāca virsnieks ar karti, bet aiz viņa karavīru rinda. Tobrīd no Daugavas kreisā krasta atskanēja ložmetēja kārta.

Virsnieks pavēlēja gulties, bet mums doties mežā. Jau pārnākuši mājās un pastāstījuši par notikušo, mēs ieraudzījām, kā Daugavas kreisajā krastā uzlidoja dzeltena raķete un pēc dažām minūtēm sāka krist šāviņi tur, kur tikko bijām mēs abi ar brāli. Apšaude apklusa tikai pievakarē. No rīta sarkanarmieši devās uzbrukumā. Pilsētnieki slēpās pagrabā, glābdamies no lodēm ar ne mazāk kā 50 cm biezu sūnu aizsargsienu pretī ieejai.

Bija dzirdamas automātu kārtas, pagrabā ieplūda dūmi: dega aizsargsiena un pagraba koka daļa. Izkļuvuši no tā, mēs ieraudzījām, ka liesmo jau visa viensēta un kaimiņu šķūnis. Šaušana no abām pusēm pastiprinājās. Vairākums, tajā skaitā arī es, metās netālu esošajā vārpojošajā rudzu laukā. Tūdaļ pār viensētu gāzās šāviņu krusa. Pēc skaņas centos noteikt, kur šāviņš nokritīs, un pārvietojos pēc iespējas ātrāk uz priekšu. Ložmetēju kārtas pļāva vārpas.

Divi karavīri ieteica gulties šāviņu bedrēs. Pēc viena sprādziena es tomēr tiku apbērts ar zemi, taču izkļuvu laukā un rāpos tālāk. Guvu daudzus sīkus ievainojumus no šķembām: galva, roka un it sevišķi kāja asiņoja. Rudzu druvas malā es satiku brāli un māsu, arī brāļa krūtis asiņoja. Es runāju ar grūtībām, taču arī bez vārdiem mēs sapratām, ka pēc iespējas ātrāk jātiek laukā no šejienes. Drīz vien mēs nokļuvām tajā vietā, kur vakar bijām sastapuši automātistus. Komandieris, kurš pienāca klāt, precizēja, no kurienes mēs nākam un vai zinām ciemu, kur atrodas hospitālis. Viņš pavēlēja iet uz turieni. Pēc stundas mēs ieraudzījām milzīgu telti, pazīstamus viensētniekus un daudz ievainoto uz zemes un ratos. Daudzi gaidīja rindā uz operāciju.

Netālu no viensētas apbedīja bojā gājušos. Operēja mājā, ķirurgi strādāja vienlaikus pie diviem galdiem. No mājas iznāca jauna sieviete - acīmredzot, lai atvilktu elpu. Ieraudzījusi mūs ar brāli, pienāca klāt, apskatīja, tad pārsēja ievainojumus. Domāju, ka arī viņai bija bērni: sieviete izturējās pret mums gluži kā māte. Pati vilka laukā šķembas, pati pārsēja, lai gan tas bija jādara medmāsai. Kad viņa atpogāja virsvalku, es ieraudzīju četras zvaigznītes uz uzplečiem. Līdz šim laikam atceros šo mīļo, smaidošo seju, gaišos matus. Telti piepildīja ievainotie, kuri gaidīja nosūtīšanu uz aizmuguri. Es biju pārsteigts par to, ka daudzi no viņiem skaitīja lūgšanas, lūdza Dieva palīdzību. Bet neliela cilvēku grupa (kurš varēja) bija nometusies ceļos un skaitīja lūgšanas man nesaprotamā valodā. Līdz tam es nezin kāpēc biju pārliecināts, ka komunisti ir bezdievji.

Netālu no lazaretes, kādu simts metru attālumā, atradās artilērijas baterija. Kad vēlāk man nācās stāstīt par to pieredzējušiem karavīriem, viņi atteicās ticēt. Un ne velti.

Kad sākās artilērijas sagatavošana, padzīvojis karavīrs ar pārsietu plecu, pajautājis, vai es varu staigāt, ieteica pēc iespējas ātrāk atstāt šo vietu: sak, teju, teju te sākšot krist vāciešu lādiņi. Par to paziņoju visiem mūsējiem, un mēs ātri devāmies uz Indricas baznīcas pusi. Nepagāja ne desmit minūšu, kad mēs sadzirdējām lidojoša šāviņa kaucienu, apstājāmies un pagaidījām, kamēr atskanēja sprādziens. Tas arī izglāba mūs: nākamais šāviņš ar pārlidojumu nokrita uz ceļa tieši aiz mums, pie baznīcas žoga. Līdz vakaram mēs nokļuvām līdz Krivoseļcu ciemam un apmetāmies pie mūsu ceļabiedrenes radiem. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem atrast mūs rudzu druvā māte, par laimi, atcerējās, ka šai sievietei ir radi Krivoseļcos, un no rīta jau stāvēja uz mājas sliekšņa, raudot no prieka.

1944. gada notikumi, par laimi, pagāja secen Krāslavai, un pilsēta palika neskarta. Latviešu biedrības nams pārvērtās par klubu, katru dienu tika demonstrētas filmas karavīriem, laiku pa laikam tika sniegti koncerti. Māte tika pieņemta darbā klubā, bet mūs izmitināja vienstāva ēkā (visa iedzīve bija sadegusi). Ebreju skolā (tagadējās rajona padomes ēkas vidējā daļa) atradās lazarete. Ievainotie tika uzņemti arī ēkā blakus pareizticīgo baznīcai un vecajā poliklīnikā Lāčplēša ielā. Tieši te satikās ievainotais karavīrs un medmāsa, kuri iemīlēja viens otru. Krāslava kļuva Varvarai Kuzmičovai un Andrejam Posohovam par vislabāko vietu pasaulē.

Tur, kur agrāk atradās vācu karavīru kapsēta (viņi jau bija pārapbedīti Daugavpilī) sāka apglabāt kritušos sarkanarmiešus. Pēc vecas tradīcijas uz jaungada balli, sagaidot jauno 1945. gadu, jaunieši un jaunietes atnāca maskarādes tērpos. Daudziem karavīriem tas bija pārsteigums, un bija gadījumi, kad maskas tika norautas.
Tuvojās kara beigas. Hospitālis tika pārvietots. Ebreju skolas pirmajā stāvā tika izvietotas latviešu skolas sākumklases, bet otrajā stāvā - poļu skolas klases (1947. gadā tā tika slēgta).

Edmunds GEKIŠS,

(Nobeigumu lasiet laikraksta nākamajā numurā).