Tas nevar atkārtoties nekad...

Kamēr vēl tika apstrādāti centralizēto eksāmenu rezultāti, bijušajiem divpadsmito klašu skolēniem tika pasniegti sertifikāti nominācijās (humanitārās, eksaktās, sociālās zinības), kā arī par radošiem un sporta panākumiem... Bet pavisam bija desmit nominanti uz Arkādija balvām, kas tika pasniegtas sesto reizi. Tāpat kā prestižos festivālos, intriga saglabājās līdz pēdējam brīdim. Priekšmetu skolotāji, kuri pasniedza statuetes, neskopojās ar aforismiem un vēlējumiem, bet uzvarētāji, nemaz nemulsdami, asprātīgi un zibens ātrumā atbildēja uz ekspresintervijas viskuriozākajiem jautājumiem. Bieži skanēja vārds “krīze”, kas pēdējos mēnešos bija visiem uz mēles, tikai šā vārda vislabākajā nozīmē - kā jaunu iespēju periods.

Visi viņi, “Varavīksnes” skolas absolventi, ir optimisti - tā viņus audzinājuši mūsu planētas vislabākās skolas pedagogi un vecāki. Un, protams, pēc divu divpadsmito klašu prezentācijas uz ekrāna pie mikrofona pienāca šīs kuplās un brīnišķīgās skolas saimes vadītāja direktore Lud- mila Senčenkova. Izskanēja vārdi: gudri, labestīgi un kvēli, kas nāca no skolotāja sirds visapslēptākajām dzīlēm...

Tad iniciatīvu pārņēma Andrejs Jakubovskis, skolas režisors pēc aicinājuma, un sākās galvenais: sertifikātu pasniegšana, kurus 41 absolventam pasniedza klašu audzinātājas Gaļina Skredele un Janīna Romanovska. Bija ziedu jūra, bet balvu pasniegšanu pavadīja ovācijas. Nepārtraukti klikšķēja fotokameru aizslēgi, zibspuldzes, rosījās videooperatori, taču vadītājs ievēroja scenāriju, kas bija visai sarežģīti. Kad notika Artūra Samuļa godināšana, apsveicēju rinda izstiepās garumā un zālē izveidoja loku. Ludmila Senčenkova man pačukstēja: “Varam būt pilnīgi droši, ka viņš būs uzvarētājs nominācijā...” Tā arī bija. Fotografēšanas steigā, iespējams, es nepaspēju pierakstīt visus atvadu pasākuma gaviļniekus. Taču atceros, kā humanitārajā nominācijā no laimes staroja Elviss Šiballo, un es nepalaidu garām šo kadru. Vēlāk gavilēja Oksana Pugajeva, Ilona Anaško, Vitālijs Aržanovskis, Maksims Jaščečkins...

Bija arī balva “Zelta Arkādijs”, kas par ilggadējo čaklo darbu skolā pasniegta Diānai Osipovai. Visu viņai devis Dievs: skaistumu, prātu, muzikalitāti, balsi, augumu, stāju. Un kā viņa spēlē saksofonu! Pasniegšanas un apbalvošanas ceremoniju pavadīja labākie skolēnu mākslinieciskās pašdarbības priekšnesumi, taču absolventu kvarteta uzstāšanos klātesošie zālē lūdza atkārtot, un tā kļuva par izlaiduma šova “naglu”. Mūsu dzīvē tā trūkst svētku, taču to, ko deviņpadsmitā izlaiduma organizētāji uzdāvināja pilsētai, bez pārspīlējuma nosaukšu par laimes festivālu. To nav iespējams aizmirst...

Aleksejs GONČAROVS