Valentīnas dzīves moto - dari labu!

Šis nav izņēmuma gadījums, jo Robežnieku pagasta pašvaldība gadiem praktizē jubilāru sveikšanu, turklāt gandrīz vienmēr veco ļaužu sumināšanā piedalās Gabrusānes kundze, izrādot viņiem īpašus cieņas apliecinājumus par mūža ieguldījumu valsts un sabiedrības labā.

Pansionāta sirmās iemītnieces dzīvesstāstā maz priecīgu mirkļu, jo kopš bērnības sūri grūti strādājusi, palīdzot tēvam un mātei pavilkt lielo ģimeni, kurā auga septiņi bērni. Jaunības gados piedzīvojusi kara šausmas un pārdzīvojusi smagu zaudējumu - gāja bojā 13 gadus vecais brālītis, kurš uz ceļa atrada sprādzienbīstamu priekšmetu un noturēja to par spēļmantiņu. Valentīnas kundze ir ieguvusi četru klašu izglītību, visu mūžu godprātīgi par grašiem strādājusi Čapajeva kolhozā, kuru vēlāk pievienoja kolhozam “Robežnieki”.

Darījusi visādus lauksaimniecības darbus, tostarp 12 gadus bijusi noliktavas pārzine, sešus ar pusi - slaucēja, trīs gadus malusi graudus miltos, bet kopumā kolhozā nostrādājusi 30 gadus faktiski bez brīvdienām un svētku dienām. Tiesa, pensiju pensionārei aprēķināja par 28 gadu stāžu, jo par diviem darba gadiem dokumenti bija iznīcināti. Tā kā padomju varas gados kolhozos laukstrādnieku algas nebija lielas, tad valsts piešķirtā pensija Valentīnai nepārsniedza 52 rubļus. Protams, kā vairākums laucinieku, arī Valentīna turēja lopus - kūtī bija govs, cūkas, vienu laiku arī aita. Kad likvidējās kolhozs, arī savu saimniecību Valentīna likvidēja, jo nebija vairs spēka sapļaut sienu. Šobrīd sirmgalves pensija nedaudz pārsniedz simts latu robežu, bet preču un pakalpojumu cenas augušas krietni ātrāk nekā viņas pensija...

“Dzīvē man netrūka smagu pārbaudījumu”, turpina Valentīna. “Vīrs izrādījās dzērājs, saslima ar tuberkulozi un nomira visai agri - 61 gada vecumā. Jau rit 32. gads, kopš viņu pienācīgi apglabāju, uzliku pieminekli. Dzīvesbiedrs bija ļoti labs mūrnieks, taču nespēja turēties pretī piedāvājumiem iedzert. Ļaudis tolaik un tagad ir raduši par darbu norēķināties ar grādīgajiem dzērieniem, visur ielej glāzīti, tā viņš pirms laika arī aizgāja viņā saulē.

Mājās viss bija uz maniem pleciem, visu darīju pati. Izaudzināju meitu Janīnu, kura jau 33 gadus strādā slavenajā šokolādes fabrikā “Laima” pie konfekšu konveijera. Mums ar vīru bija viens bērns, bet meitenei jau agrā bērnībā radās veselības problēmas, ārstējās sanatorijā. Priecājos, ka Janīnai pietika spēka iekārtot savu dzīvi, neskatoties uz paralizēto roku, viņa gadiem ilgi strādā pie konveijera. Prieks ir arī par mazdēlu Alekseju, kuram apritējuši 28 gadi.”

Valentīna pati ir bijusi čakla un apzinīga strādniece, par godprātīgu darbu saņēmusi ne vienu vien mazāku vai lielāku apbalvojumu. Vislielākais bija dzīvoklis jaunajā astoņu dzīvokļu mājā Nauļānos, kuru kolhoza vadība viņai piešķīra par apzinīgu darbu. Tiesa, pēc tajā nodzīvotajiem ilgiem gadiem Valentīna bija spiesta dzīvokli pamest un doties uz Skuku sociālās aprūpes centru, kurā pavada jau piekto dzīves gadu. Pārcelšanās iemesls bija ne tik daudz veselības problēmu iniciēts, kā daudzdzīvokļu mājā mītošo dzērāju radītās mocības.

“Man tie alkoholiķi tā apnika, ka palūdzu Gabrusānes kundzi iekārtot mani pansionātā,” saka Valentīna, un tūlīt pat viņas rokas pastiepjas samīļot pagasta pašvaldības priekšsēdētāju. “No sirds pateicos kundzei, man šeit ir tik ļoti labi, bezmaz kā paradīzē. Ar visu esmu nodrošināta, apstākļi - teicami. Tualete, vanna blakus, veļu mums izmazgā, brokastis, pusdienas, vakariņas ēdnīcā pienes klāt, saimniecītes cenšas visu pagatavot garšīgi. Ar savu kaimiņieni sadzīvoju ļoti draudzīgi. Sestdien mani apciemoja meita, apsveica dzimšanas dienā, dāvināja šos skaistos ziedus un konfektes. Lai arī dzīve nebija viegla, es jūtos laimīga, ka ar savu darbu varēju dot labumu citiem cilvēkiem.”

Pietiek mirkļa saskatīšanās ar Valentīnu, lai saprastu, ka tavā priekšā ir reti sirsnīgs un atklāts cilvēks - to pasaka viņas acis. Sirmgalve visu mūžu vadījusies pēc principa, ka otram dari tikai labo un nekad neaiztiec svešu mantu: “Nevienam nedarīju ļaunu, nekad neesmu neko ņēmusi, lai tur nauda vai zelts guļ!”

Godīgums un mīlestība, šķiet, ir sirmgalves galvenais dzīves moto. Viņa tic Dievam, regulāri skaita lūgšanas, priecājas par iespēju izsūdzēt grēkus, kad uz veco ļaužu mītni atbrauc baznīckungs. Valentīna saudzīgi glabā jau nedaudz padzeltējušās ģimenes fotogrāfijas, kuras pati arī komentē: “Šajā manas meitas kāzas, bet tajā līgavaiņa māte, te mazdēls vēl mazs, nākamajā manas māsas un viņas vīra zelta kāzas, bet šajā, lūk, visa mūsu ģimene - septiņi bērni, 1903. gadā dzimusī mamma un 1900. gadā dzimušais tētis, abi vecāki jau nomiruši un apglabāti Maksimovā aiz Nauļāniem. Bet šajā bildē es jaunībā - 22 gadu vecumā. Savukārt šī fotogrāfija tapusi 1955. gadā un tajā redzamas visas trīs māsas. No lielās ģimenes esam palikuši trīs: brālis, māsa un es. Viens brālis bērnībā gāja bojā, divi nodzīvoja mūžu un jau nomiruši.”

Dienas lielāko daļu Valentīna aizvada istabiņā, mīl pagulēt, jo guļus jūtas labāk un tā viņai vieglāk. Ārā svaigā gaisā pagaidām neiet, jo kopš ziemas vēl nejūtas pietiekoši adaptējusies un baidās saaukstēties. Ar rokdarbiem nenodarbojas, lasa maz, bet televizoru skatīties vispār nemīl, jo paliek slikti ar sirdi. Viņasprāt, tagad jau arī nav ko skatīties: “Padomju gados bija daudz pārraižu lauksaimniekiem, par lauku dzīvi, bet tagadējās, kur vien lec un klaigā, mums nav interesantas.”

Neskatoties uz četru klašu izglītību, Valentīna apguvusi krievu, latviešu, poļu un skolas gados arī vācu valodu. Runāt vāciski gan nesanāk, bet rakstīto spēj izlasīt un izprot pietiekami labi.

Stipru veselību, Valentīna! Novēlam sagaidīt un nosvinēt vēl ne vienu vien jubileju!

Juris ROGA