Nepabarosi - nepaēdīsi jeb Krīzes variants

Paša sagatavotā barība vienādi labi attaisnoja sevi uz ezera un upes. Neaizmirstamajā bērnībā mēs, Krāslavas puikas, apskaudām pieaugušos makšķer- niekus, kuriem piederēja īsta bagātība - laiva. Laikā, kad izlidoja baltie tauriņi viendienīši, augustā pie nakts ugunskuriem tie tika savākti maisiem, kaltēti, tad sajaukti ar māliem un savelti lodītēs, kas arī šobaltdien uz Daugavas tiek uzskatīti par nepārspējamu pievilināšanas barību zivīm. Makšķerēšana no laivām pa straumi uz upes bija tik veiksmīga, ka arī tagad dzīvo leģendas par pudu smagiem apakšmutu, raudu, sapalu, plaužu un ālantu lomiem. Piecdesmitajos - sešdesmitajos gados makšķernieku pulks bija neliels.

Ritēja gadi... Kad pirms gadiem piecpadsmit neatkarīgajā Latvijā tika ievestas importa preces, makšķernieku un spiningotāju rindas sāka strauji augt. Taču nebūt ne visiem laimējās kļūt par īstiem copmaņiem. Neviena mācību iestāde negatavo meistarus. Te galvenais ir zināšanas, prakse, pacietība un gadiem ilgi krātā pieredze. Cope ir pirmatnīga kaislība, milzīgs azarts un īstu vī- ru nodarbe. Un ļoti liela māksla!

Makšķerēšanas tehnoloģijas straujās attīstības laikmetā pat spiningotāji sākuši smērēt metāla vizuļus ar smaržīgām vielām, bet par makšķerniekiem nemaz nav ko runāt. Zivis tagad ir tā izlutinātas, ka bez pirmšķirīgas barības būtu lieki cerēt uz trofejas eksemplāriem. Pirmkārt, tas attiecas uz izlepušām karūsām, piesardzīgiem plaužiem un viltīgām lielām raudām. Grūti ir ievilināt baltās zivis makšķerēšanas zonā, un izšķiroša loma te vienmēr ir sagatavotā cienasta kvalitātei. Protams, pareizāk būtu specializētajos veikalos nopirkt firmas barību, taču vairāku latu tēriņu vienai copei var atļauties nebūt ne katrs mūsu makšķernieks. Tāpēc krīzes laikā, tāpat kā pirms gadiem divdesmit, par aktuālu atkal ir kļuvusi lētas zivju barības tēma. Par to šodien ir runa.

Pašlaik, kad īpašu pieprasījumu guvušas akcijas preces, copmaņi nekad nepaies garām no- cenotiem graudu produktiem. No veikalu plauktiem ātri pazūd grūbas, miežu un kviešu putraimi, auzu pārslas, zirņi, mannas putraimi. Visi šie pārtikas komponenti noder zivju barības sagatavošanai. Grūtajos deviņdesmitajos gados, ķerot plaužus ezeros, es sekmīgi izmantoju vārītus kartupeļus, piejaucot tiem kviešus. Lēti un droši. Bet, lūk, uz Daugavas daudzi taupības nolūkā izmantoja māla lodes ar rudzu, kviešu, miežu graudu piedevu.

Bija gadi, kad zemas graudu cenas ļāva lauku copmaņiem demonstrēt neiedomājamu dāsnumu, un gadījās, ka viņi ieradās upes krastā ar veseliem maisiem kviešu. Šādam dāsnumam bija pretējs efekts. Skaidri atceros tādu septembri, kad Daugavas dibens pie paša krasta pie Piedrujas bija kā nosēts ar kviešu graudiem, bet pārbarotās zivis pat nedomāja ķerties. Svarīgi ir zināt un atcerēties ko citu: ēsmai uz āķa allaž jābūt kārdinošākai un gar- dākai par barības maisījumu, citādi loma nebūs. Kas sakāms par plaužu zveju, tad ļoti svarīgi ir sagatavoto cienastu uzlabot ar smaržīgām vielām, ko plašā sortimentā piedāvā Krāslavas un Dagdas makšķerēšanas piederumu veikali.

Pēdējā laikā masveida izplatību guvuši fidera rīki. Jau gadus piecus es nodarbojos ar šo gruntsmakšķerēšanas veidu, kad vienmēr ir izredzes noķert lielu zivi. Pastāvīgi eksperimentējot ar mājas apstākļos gatavotu putru sastāvu, es izvēlējos trīs galvenās sastāvdaļas: kviešu graudus, miežu putraimus, grūbas. Agrāk lipīgumam pievienoju rupjmaizi, tagad - mannas putraimus, ko laimējās nopirkt ļoti lēti. Vakarā uz lēnas uguns delikatesi zivīm vāru 20 - 25 minūtes, pēc tam putra ar kastroli, ietīta avīzēs un vatētā segā, sutinās 6 - 8 stundas līdz rītam.

Smaržīgu vielu pievienošana ir katra makšķernieka izvēle: kurš cik un ko grib. Visinteresantākais ir tas, ka piecu kilogramu barības pagatavošanai nepieciešami sausi produkti par nieka 50 - 60 santīmiem. Protams, par pazeminātām cenām. Cope ar iebarošanu - tie ir pastāvīgi eksperimenti. Patlaban pārdošanā ir linsēklu rauši, tos es noteikti pārbaudīšu tuvākajā laikā. Drīz parādīsies pārdošanā arī kaņepju rauši, kurus plaši izmantoja makšķernieki vēl kopš Sabaņejeva laikiem. Izmēģiniet, mani draugi!

Aleksejs GONČAROVS