Pa dzīvi ar līdzcilvēku atbalstu

Invalīdu brālībā viņš nav no pirmās dienas, bet, reiz atnācis, atrada šeit domubiedrus, atbalstu, sapratni, mīlestību un pats galvenais - sajuta, ka viņš un viņa prasmes ir nepieciešamas citiem. Sazināties ar Juriju nav viegli, bet izprast jaunā vīrieša sacīto palīdzēja viņa mamma Zoja Antonova.

Jurijs ļoti mīl darboties. Brālībā viņam uzticēts aptīt linu auklu dažādām sagatavēm - burkām, pudelēm, kafijas bundžām, māla vāzēm, podiem un tamlīdzīgai tukšajai tarai, kas tālākajā posmā tiek izrotāta ar citu dalībnieku veidotajiem makramē pinumiem un pārtop skaistos linu traukos. Šīs jaukās pārvērtības ir piedzīvojusi pat stikla karafe, pārtopot linu karafē. Jurijs pastāstīja, ka ar linu auklu aptinis desmitiem tukšu trauku, pašreiz sagatavju trūkst, un viņš tagad atpūšas, kamēr citi pabeigs savu darba daļu. Šeit nevienu nespiež kaut ko darīt, katrs izvēlas to, ko paša dvēsele pasaka priekšā. Linu traukus sabiedriskā organizācija izmanto kā suvenīrus, dāvinot tos savam lielajam draugu un atbalstītāju pulkam pasākumos, sveicot brālības “Nema” gaviļniekus dzimšanas dienā, kā arī dažiem citiem mērķiem.

Otra lieta, kurai Jurijs nesen pievērsies, ir rotājumu iededzināšana kokā. Pirmie mēģinājumi ir veiksmīgi, tomēr vēl arī daudz jāpiestrādā, noslīpējot tehniku. Jurijs vispār ir cilvēks, kuram patīk precizitāte - uz sagatavēm diedziņš gulst pie diedziņa ar apskaužami kārtīgi. Vēl Jurijam patīk pasākumi, kuru aktīvs līdzdalībnieks viņš vienmēr ir. Piemēram, 1. jūnijā brālība “Nema” ar sponsoriem organizēja svētkus bērniem-inva-līdiem, uz kuriem aicināja visus Dagdas novada bērnus. No trim desmitiem ieradās kādi divdesmit, Jurijs viņus veda gājienā no bērnu un jauniešu centra līdz tautas namam, nesot kolonnas priekšā stilizētu saulīti ar devīzi “Ienāc, saulīt, manā sirdī...”.

”Invalīdu brālībā “Nema” Jurijs ir kopš pērnā gada janvāra,” stāsta mamma Zoja. “Zinājām par šo organizāciju sen, tās vadītāja Mārīte Zariņa mūs vairākkārt aicināja, bet lieta tāda, ka viņš viens pats bez manis nekur nevar doties, jo viņam ir runas traucējumi, jo ir nopietnas dzirdes problēmas. Ar vienu ausi viņš vispār nedzird, otrai saglabājušies 40% dzirdes. Turklāt Jurijs slimo ar epilepsiju. Ja uzmanīgi pavēro seju, tā ir vienās sīkās rētās no krītot gūtajām traumām.

Šī iemesla dēļ viņš pabeidzis tikai piecas klases. Mācījās specializētā skolā, kas atrodas Krievijā, Pleskavas apgabala pilsētā Opočka, jo Latvijā nebija organizēta vājdzirdzīgu krievu bērnu apmācība. Tie bija pagājušā gadsimta 80. gadi, kad man pat nācās rakstīt iesniegumu Veselības ministram, lai viņš dod atļauju uzņemt bērnu tajā specializētā skolā. Tur patiešām bija radīti ļoti labi apstākļi, stundās tika izmantota dārga skaņas aparatūra: astoņi bērni klasē, visi ar austiņām, skolotājs runā mikrofonā, un katrs skolēns pedagoga sacīto dzird sev normālā skaļumā. Mēs nebijām vienīgie, bija bērni arī no citām Latvijas pilsētām. Izņemot apģērbu, ko speciālā skola bērniem no Latvijas nenodrošināja, viss pārējais bija par velti, ieskaitot parādes formu. Mūsdienās vispār nebūtu nekādu izredžu turp nokļūt un mācīties.

Taču Jurijam strauji progresēja epilepsija, tālab skolu nācās pamest, nepabeigušam sesto klasi. Tomēr viņš iemācījās pašu galveno - lasīt, rakstīt un skaitīt. Tiesa, daudz lasīt nemīl, labāk izvēlas skatīties televizoru, jo lasīšana noslogo ne tikai acis, bet arī nervu sistēmu.

Viņš nav spējīgs strādāt nekādu algotu darbu, tālab brālība ir vienīgā vieta, kur var sevi apliecināt. Esam ļoti priecīgi, ka tāda organizācija Dagdā pastāv un darbojas, ka esam tajā gaidīti. Jurijs izmainījās līdz nepazīšanai. Iedomājieties situāciju: viņam nupat apritējuši 37 gadi, no tiem dažus gadus gāja skolā, bet visa pārējā dzīve ritējusi četrās sienās, nekādu kontaktu. Mēs dodamies darbā, viņš paliek viens mājās... Viņam tā jau ir svēta lieta nākt uz centru un darboties kopā ar citiem brālības locekļiem.

Jurijam ir māsa Tatjana un jaunāks brālis Sergejs, kuri arī dzīvo Dagdā. Mazpilsētā viņam ir plašs paziņu loks, arī katrā veikalā viņu labi pazīst un sveicina. Man ir pieci mazbērni, ar kuriem viņš labprāt auklējas. Bērni viņu mīl, jo Jurijs ir ļoti labsirdīgs, paklausīgs un sabiedrisks.”

Vizuāli Jurijs atgādina stipru vīrieti, tomēr viņš nav sportists. Viņš nevar atļauties fiziku slodzi, kas var izsaukt epilepsijas lēkmi. Nelielajā piemājas dārziņā viņam ļauts tikai palaistīt augus, lai lieki nekaitētu veselībai. Pērn lēkmes laikā viņš tik neveiksmīgi nokrita, ka nopietni savainoja pieri un nācās gulēt slimnīcā. Jurijam nepieciešamās zāles ir visai dārgas, taču viņam tās pienākas bez maksas. Mamma parēķinājusi, ja tās būtu jāpērk, ik mēnesi nāktos šķirties no aptuveni 134 latiem. Ģimenē ļoti priecājušies, ka kopš gada sākuma palielināja invaliditātes pensiju no 50 uz 75 latiem.

Sabiedrības attieksmi pret invalīdiem Jurijs izjūt ļoti labi, bet ne uz vienu neapvainojas. Cilvēki izvairās no ciešākas kontaktēšanās, jo dažam pašam bail, cits varbūt nezina, kā uzvesties, sarunājoties ar invalīdiem, vēl kādam ir citi neizdibināmi iemesli.

Jurijs ļoti mīl makšķerēt. Viņam iegādāts labs makšķernieka kostīms, ir visi makšķerēšanas piederumi, tostarp kvalitatīva makšķere un spinings. Kā likums, ģimene katru svētdienu dodas uz ezeru makšķerēt. Savā makšķernieka karjerā Jurijam gadījies izvilkt arī pamatīgas līdakas, palielus plaužus.

Juris ROGA