Krīze: operācija bez narkozes

Rožainu cerību periods, kas bija saistītas ar Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu un mūsu valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, beidzas ne tikai ar rūgtu vilšanos.

Deviņpadsmit valdīšanas gados varas partijas pat nemēģināja apvienot sabiedrību, un dziļā krīze — tās ir politiķu tālredzības trūkuma sekas. Vienkāršiem mirstīgajiem ir sen skaidrs: bez ekonomikas attīstības koncepcijas, bez sociālām programmām valsts virzās uz nekurieni. Tajā laikā, kad sestā daļa planētas iedzīvotāju dzīvo pusbadā, mēs turpinām mierīgi vērot, kā tūkstošiem hektāru auglīgas zemes pārvēršas par neizmantojamām platībām. Un atrodas “gudrinieki”, kuri nekautrējas apgalvot, ka šāda agrārās valsts degradācija ir normāls process. Vai patriotisms ir pilnīgi aizmirsts jēdziens?

Valstī, kur likumi tiek pieņemti varasvīru labā, bet augstie amati tiek piešķirti atbilstoši partijas un radniecīgai piederībai, darba tauta pārvērsta par eksporta produktu. Mums tā arī nenācās izbaudīt relatīvas laimes un miera sajūtu, kā arī pārliecību par tuvāko nākotni.

Latvija starp Eiropas Savienības valstīm turpina uzstādīt tikai negatīvus rekordus — valsts amatvīru skaita, viņu algošanas, bezdarba līmeņa, minimālo algu un sociālo pabalstu jomā.

Vara, kura nav spējīga rīkoties, krīzes periodā krīt panikā, ko mums arī nācās novērot. Mēs neesam gudrāki pat par tuvākajiem kaimiņiem. Pēdējos mēnešos mēs visu laiku sastopamies ar šausminošām parādībām: recesiju, depresiju, stagnāciju. Taču, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Krīze atvēra sabiedrībai acis, un sākas vispārējs tautas atskurbums. Mēs apzināti tikām dalīti pēc nacionālās pazīmes ar smalku aprēķinu, lai tauta neiedziļinātos, kurš ie- dzīvojas bagātībā par budžeta līdzekļiem. Tajā pašā laikā gandrīz divdesmit gados simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju no pusbadā dzīvojošajiem tā arī nav izdevies iekļūt vidusšķirā.

Pēdējie mēneši ir vienlaidu stresu un jaunās (vecās) varas cinisma kārtējās demonstrācijas laiks. Dienu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām “Jaunā laika” pārstāvis Ministru prezidents Valdis Dombrovskis visu laiku apgalvoja, ka pensijas netiks apcirptas. Vecie cilvēki, vismasveidīgākais un visstabilākais elektorāts, noticējuši solījumiem, vainoja galveno krīzes vaininieku — Tautas partiju, bet pie reizes arī radikāļus. Sasniedzis politiskos mērķus, Dombrovska kabinets naktī uz “melno” piektdienu, nekautrēdamies no atklāta politiska cinisma — nogaidīt vēlēšanas, izstrādāja tādus drakoniskus pasākumus, ka sāka vaidēt ne tikai sirmgalvji un bērni. Ar sociālo partneru dīvaino piekrišanu tiek plānota visu pensiju, bērna kopšanas pabalstu, kā arī minimālo algu apcirpšana. Iejutīsimies gados veca cilvēka stāvoklī, kurš dzīvo labiekārtotā dzīvoklī par pensiju pusotra simta latu. Arī līdz šim apkures sezonā nācās taupīt uz produktu rēķina. Bet kas būs tālāk? Atteikties no medikamentiem vai siltuma? Vai tas nav genocīds, ja ir pilnīgi skaidrs, ka apcirpto budžetu apstākļos pašvaldības turpmāk nevarēs sniegt sociālo palīdzību mazturīgajiem agrākajā apjomā. Realitāte ir tāda: 80% pensionāru naudas nodrošinājums pašlaik ir zemāks par neapliekamo minimumu, tas ir, 165 la-tiem. Acīmredzot nākamajā ziemā Latvijai nāksies saskarties ar komunālo maksājumu parādnieku skaita krasa pieauguma problēmu, jo simtiem tūkstošu cilvēku, kuri saņem minimālās algas jaunā formātā, klāsies vēl sliktāk nekā pensionāriem. Otra drūmā prognoze: augošā dārdzība, respektīvi, medicīniskās apkalpošanas arī nepieejamība veicinās iedzīvotāju mirstības rādītāja celšanos. Spriežot pēc visa, šie faktori neiežēlinās varasvīrus. Saeima steidzamā kārtā gatavojas pieņemt šausminošus grozījumus, citādi Latvijai neredzēt kredītu kā savu ausu. Ar šādu vadību valsts novesta līdz kliņķim...

Paliek ļoti daudz jautājumu. Kāpēc melnie caurumi budžetā tiek lāpīti uz nabadzīgo un neaizsargāto sabiedrības slāņu rēķina? Kāpēc no Veselības ministrijas paņemti 45 miljoni, bet no Aizsardzības ministrijas tikai 15 miljoni? Kāpēc samazinājums ministriju centrālajos aparātos tiek sākts ar nokavēšanos par pusgadu? Līdz pēdējam laikam Valsts kontrole atklāj finanšu pārkāpumu faktus struktūrpārvaldēs: tā ir prēmēšana par spīti Ministru kabineta aizliegumiem, nevajadzīgie komandējumi, dārgie pasākumi... Gadiem ilgi mūsu valstī neviens un ne par ko nebija atbildīgs, no valstsvīriem netika prasīti konkrēti rezultāti par paveikto darbu, un šī tendence turpinās. Politiska atbildība bija un būs tikai kā labs nodoms. Kādā no intervijām valsts kontroliere Ingūna Sudraba paziņoja: “Necieņa pret nodokļu maksātāju naudu, tāpat kā budžeta naudas nekaunīga tērēšana kļuva par valdošās elites postošu tradīciju.” Tagad mēs skaidri apzināmies, ka tā dzīvot nevar. Bet kā vajag — šis jautājums pagaidām pat netiek diskutēts. Mūsu vadības vīri aizrāvušies tikai ar valsts budžeta mehānisku apcirpšanu, neapgrūtinot sevi pat ar tuvāko perspektīvu analīzi. Uz šodienu valstij nav striktas programmas, kā izkļūt no krīzes. Budžeta nekaunīga apcirpšana uz visneaizsargātāko sabiedrības slāņu rēķina — tā ir operācija bez narkozes, bez turpmākās rehabilitācijas. Lai glābjas, kurš var, bet valdošās partijas “mazgā rokas” nevainībā. Nav izslēgta vēl viena, pilnīgi veltīga valdības maiņa.

Ārkārtas situācija saliedēja cilvēkus. Par to liecina arī notikušās jauno pašvaldību vēlēšanas. Nesākšu analizēt pēcvēlēšanu situāciju Aglonā un Dagdā, taču apgalvošu, ka Krāslavas novada vēlētāji izrādīja maksimālu gudrību. Juceklīgajā shēmā, kad pie varas mēģināja tikt 123 mandātu mednieki, kaut ko noskaidrot bija ļoti sarežģīti. Bez vismazākā pārspīlējuma balsošanas rezultātu nosaukšu par veselā saprāta triumfu. Pirmkārt, municipālajā līmenī šoreiz nekādas nozīmes nebija sarakstu nosaukumiem pat ar atklāti politiskiem orientieriem: vēlētāji deva priekšroku godīgiem un autoritatīviem kandidātiem. Otrkārt, tie, kuri tīkoja pēc budžeta siles un centās nomelnot konkurentus, guva tādu mācību, ka par pieļautajām pirmsvēlēšanu kampaņas kļūdām nāksies domāt tieši četrus gadus. Visa nauda palaista vējā...

Pirmais novēlējums jaunajam deputātu korpusam ir būt pieticīgākiem, jo “treknu runču” vairošanas tendence domē un pašvaldības uzņēmumos nepagājusi secen arī Krāslavai. Ārkārtīgi augstos komunālo pakalpojumu tarifus var un vajag ne tikai noturēt agrākajā līmenī, bet arī samazināt uz amatvīru darba algu noregulēšanas rēķina. Tauta jau aptīrīta līdz pēdējam. Līdz izmisumam novestie cilvēki iziet ielās. Tāda ir likumsakarīga reakcija uz varasvīru neiedomājamo cinismu.

Aleksejs GONČAROVS