Alberts CIMANOVSKIS: Svētceļojums pa Eiropu (Svētceļojums nav ekskursija...)

Pa nakti gar jūru, pa kalniem esam tikuši līdz Sant Jago de Compostella (sv. Jēkaba pilsētai). Esam tur plkst.8.30 pāvesta Jāņa XXIII svētceļnieku autostāvvietā pie sv. Franciska baznīcas. Netālu arī svētceļnieku mērķis — sv. Jēkaba katedrāle. Katru dienu svētceļnieku sv. Mises šeit notiek plkst. 12.00 dienā, tajā piedalās arī mūsu draudze no Lettonie — no autobusa. Priesteri ir no Spānijas, Francijas, Portugāles (Fatima), Teksasas (nevis ASV, kā liktos) un Latvijas. Šī katedrāle ir svētceļotāju mērķis pēc Jeruzalemes un Romas kā trešā vieta — Rietumos, kur “pasaule beidzas”, kā domāja senie cilvēki līdz Kolumbam. Svētceļniekiem bija zīme — ceļa spieķis, bet liels gliemežvāks ar krusta zīmi virsū kalpoja arī dzeršanai no avotiņa...

Pēc sv. Mises meklējām Svētceļnieku muzeju. Daļai to izdodas atrast, un mūsu grupas vadītāja Daiga Bāliņa izdara ļoti labu darbu. Izrādās, ka šajā muzejā izdod svētceļojumu katalogu, kurā līdz šim laikam (16 gadu pēc Jāņa Pāvila II svētceļojuma uz Aglonu!) nebija ierakstīta mūsu Aglona. Tagad ceram, ka turpmāk šī kļūda būs izlabota. Arī es pieliku savu roku šajā lietā, jo iedevu vadītājai Aglonas bukletiņu, lai varētu ko vairāk pa Internetu aizsūtīt par mūsu Dievmātes parādīšanās vietu uz Svētceļnieku muzeju. Es pats tajā nebiju, mēs — vairāki svētceļnieki — beidzot kārtīgi paēdām vienā ēdnīcā katedrāles laukumā un lēnām devāmies pie autobusa. Plkst. 18.00 izbraucam uz Vigo pusi ar ceļa mērķi uz Fatimu (Portugālē). Tur, starp citu, jāpagriež pulksteni par vienu stundu atpakaļ. Portugālē, izrādās, ir Londonas (Griniča) laiks! Atšķiras par divām stundām no mūsējā. Apmēram plkst. 21.00 esam Vigo (galiciešu valodā Bigo) apkārtnē pie Atlantijas okeāna. Mierīgs, daži kuģīši braukā pa to, saulriets kā no gleznas. Tur esam apmēram 1,5 stundas, ļoti labs un arī “garīgs” brīdis. Protams, ar labām domām guļam ceļā autobusā.

IX diena — 23. aprīlis, ceturtdiena

Plkst. 4.00 iebraucam Fatimā, Portugāles vidienē, pa ļoti labiem ceļiem. Guļam līdz plkst. 8.00, tad dodamies uz viesnīcu, kas ir iekārtota Verbo Divino (Dieva vārda) bijušajā seminārā pie Fatimas pilsētas robežas. Tas pierāda, ka paaicinājumi uz garīgo kārtu arī Portugālē ir mazinājušies, seminārs pārvērsts par viesnīcu...

Līdz svētnīcai un parādīšanās vietai (“Capelina”) ir 2 km, tos ejam kājām. Sv. Mise mums nozīmēta plkst. 12.00 Sāpju Dievmātes kapelā aiz Capelinas. Tad ejam visi “brīvsolī” pa Fatimu, plkst. 17.00 lielākā daļa dodas Krusta ceļā, kas arī ir 3 km un kalnā. Es šajā laikā apmeklēju savu kādreizējo mājvietu Solar da Marto viesnīcu, tās saimnieku un arī Mariaņu (M.I.C.) klosteri Fatimā. Biju arī dāvanu muzejā, ko visas pasaule ļaudis dāvinājuši Fatimas Dievmātei. Plkst. 21.30 pēc vietējā laika (23.30 pēc Latvijas) ir katru dienu Rožukroņa lūgšanas dažādās valodās. Man ir laime teikt gaismas daļas 4. noslēpuma apdomāšanu divu minūšu laikā, pēc tam latviešu valodā piecas “Esi sveicinātas” skaitīja Sofija. Pēc Rožukroņa, kurā piedalījās ap 2000 cilvēku — procesija ar Krustu un Vissvētāko Sakramentu pa lielo laukumu. Lūgšanas un apsvei-kumi dažādās valodās.

Pirms pusnakts jau esam Seminario Verbo Divino. Laba atpūta.

X diena — 24. aprīlis, piektdiena

No paša rīta saņemu viesnīcā-seminārā sūtījumu uz Latviju — 1600 bukletiņus par Fatimu latviešu valodā, kā arī pa 500 poliski un krieviski. Tos pēc atgriešanās nodevu Tēvu Mariaņu rīcībā, kuri, kā ceru, dalīs tos ticīgajiem Latvijā.

Plkst. 8.30 dodamies tālāk no Fatimas uz Spānijas pusi. Braucam garām pilsētai Guardai, pie Spānijas robežas pagriežam pulksteņus par 1 stundu tuvāk Latvijas laikam. Tad gar Salamanku braucam uz Avilas pilsētu, kurā ierodamies plkst. 14.00. Vecā pilsēta (mazāka kā Vecrīga) ir pilnīgi iekļauta īstā cietoksnī. Vairāk kā 20 torņi, arī daudzi vārti cietokšņa sienā. Nebiju domājis, ka tādas viduslaiku pilsētas vēl pastāv. Ejam meklēt sv. Tereses Lielās baznīcu, pa ceļam redzot daudz viduslaiku liecību. Katrai mājai savs vārds — nosaukums. Interesanti logi, režģi, “klauvekļi” pie durvīm.

Baznīcā tiekam laipni uzņemti plkst.17.00, svinam sv. Misi ar savu “draudzi” latviešu valodā. Nedaudz pamaldāmies, meklējot no cietokšņa pareizo izeju. Kā kontrasts — ārpus mūriem ļoti moderna koncertzāle — kaut kas līdzīgs tai, ko Rīgā tagad neuzcels, tikai gaišā krāsā.

No Avilas plkst. 19.55 dodamies uz 112 km attālo Saragosu. To sasniedzam plkst. 21.20 un par stundu vēlāk esam jau naktsmītnē Dagozo de Arvilā.

XI diena — 25. aprīlis, sestdiena

No rīta esam Saragosas Pilaras Dievmātes katedrālē. 1640. gadā Viņa esot parādījusies uz kolonnas šajā vietā. Ļoti liela katedrāle — pastāvīgs garīgs darbs notiek nepārtraukti. Krusta bērnus pa vairākiem desmitiem reizē — var iedomāties to skaļumu! Otrajā galā svinēja sv. Misi latīņamerikāņiem — arī tur “nav miera”. Mēs piedalījāmies plkst. 12.00 kopā ar pāris spāņu priesteriem sv. Misē tieši pie Pilāra altāra. Pēc tam vēl citā pusē lielas laulības. Var redzēt, ka šeit Baznīca labi dara savu darbu. Plkst. 13.40 izbraucam uz Barselonas pusi. Par nožēlu neiznāk mums šoreiz apmeklēt Monsterratas klosteri un Torres Siedad “Melno” Dievmāti, ko varētu nosaukt par Spānijas Aglonu, tās vēsture sākas 11. gadsimtā.

Plkst. 17.30 esam Barselonā, tuvu ostai un vecpilsētai, kurā ir arī “Jūras zvaigznes” katedrāle — atkal Dievmātes svētvieta. Ja dziedam dziesmiņu “Sveika, Jūras zvaigzne”, tad ir par šo jūrnieku cerību un mērķi. Vakarā ap plkst. 22.00 sasniedzam pansionātu “Tres Estrellas” (“Trīs zvaigznes”) Barselonas priekšpilsētā tieši Vidusjūras krastā. Atzīšos, ka pie Pilaras Dievmātes lūdzos ne tikai par “saviem” svētceļniekiem, bet arī par Latvijas hokeja izlasi, kas sāka tajā dienā pasaules čempionātu. Cerēju, ka šogad labi nospēlēs... Tāda ticība manī bija.

XII diena — 26. aprīlis, svētdiena

Ceļos ap plkst. 7.00, jūrā palieli viļņi, var palasīt smiltīs gliemežvākus. Plkst. 9.10 dodamies Francijas virzienā. Barselona-Francijas robeža-Montpelje-Valensa-Le Pui plkst. 19.15. Pa ceļam arī kalnu šaurie ceļi, līkumi, migla. Le Pui katedrāle ir paaugstu kalnos, tajā ir arī lieli, melni akmeņi, pie kuriem lūdzas par veselību. Piekalpotājs vēl nav aizgājis, un mēs laicīgi plkst. 20.00 svinam sv. Misi vienā no kapellām šajā baznīcā. Kad plkst. 21.45 braucam ārā no pilsētas, ievērojam vēl augstāk par baznīcu Dievmātes statuju (ļoti lielu), kas esot izlieta no Krimas karā iegūtajiem trofeju lielgabaliem un arī šķembām, kas tajā laikā izņemtas no ievainotajiem.

Braucam caur Sant Etjenu, Ruānu, uz Pa-ray le Monial, kur ierodamies pēc pusnakts.

XIII diena — 27. aprīlis, pirmdiena

Ļoti laba uzņemšana. Neskatoties uz vēlo laiku — labas vakariņas semināra viesnīcā, pat ar apceptiem kartupeļiem un mazu cepeti. Dažiem tiek arī vīns, bet arī ūdens un kafija ir ļoti garšīga. Pārguļam šajā viesnīcā (kā teicu — Garīgajā seminārā bez klerkiem...) Apskatām baziliku, bet sv. Mises šeit tomēr nav. Plkst. 9.50 izbraucam pa maršrutu Montecan-Chalon-Pijon-Nansy-Bezanson-Mulhouse-Freiburga, kas jau ir Vācijā. Freiburgā tiekam veikalos uz stundu, tad braucam uz Minhenes pusi un taisni ceļā pie degvielas stacijas ir Emmaus Autokapelle — kapella svētceļniekiem, tajā mēs arī ar visu “draudzi” svinam sv. Misi. Labi, ka man ir viss līdzi dievkalpojuma vajadzībām. Divas reizes noderēja, kad netikām baznīcā!

Tālāk braucam caur Singen-Friedrihshafen (ļoti skaistas vietas gar Bordena ezeru, kas ir uz Šveices robežas). Bagātnieku villas un pludmales, jahtas. Vēlu iebraucam pārgulēt Štraubingā — ap plkst. 0.45 jauniešu kopmītnēs. Sekojam autobusā līdzi cīņai hokejā: Latvija — Zviedrija. Lūdzamies un uzvaram! Plkst. 22.50 urrā pa visu autobusu... Žēl tomēr, kas neapmeklējām Vācijā svētvietu Altētingu.

XIV diena — 28. aprīlis, otrdiena

Plkst. 9.35 no Štraubingas dodamies ceļā (ap 600 km) caur Passavu — ap plkst. 12.00 esam Austrijā — Linca-Melka-st.Peltene — gar Vīni uz Bratislavas pusi, kas ir Slovākijas galvaspilsēta pie Donavas upes. Mūsu ceļa mērķis Turzovka Slovākijā, tuvu pie Čehijas un Polijas robežas kalnos. Ap plkst. 19.00 piebraucam un tad kāpjam uz 3 km attālo kapellu kalnā. Esam tur apmēram stundas laikā, bet svētnīca ciet. Tā mums tajā dienā neiznāca sv. Mise. Atpakaļ pa taisno ceļu caur mežu pa tumsu nebja iespējams tikt, gājām pa apgaismotu celiņu uz citu pusi 12 kilometrus, bet liekas nomaldījāmies. Turzovkas svētvietā ir arī kādi trīs ūdens avoti, par kuriem pateikusi Dievmāte mežstrādniekam, kuru 1954. gadā par šo ziņu pat ielika cietumā. Bet avotiņi šajā “bezūdens” vietā tomēr parādījās. Cilvēki saka, ka ūdens palīdzot pret slimībām (acu, galvas u.c. kaitēm).

Tātad nokāpjam lejā un autobusu neatrodam. Ap pusnakti vienu mūsu mammu ar trīs gadus vecu bērniņu paņem vietējais autobraucējs un aizved no ceļa uz autobusu. Mūsu labie šoferi — Edgars un Guntis (firma “Ap Sauli” — Liepājā) pat pārtrauca savu obligāto autobusa stāvēšanu (jāstāv deviņas stundas, kamēr šoferi atpūšas, viss tiek ierakstīts diskā — aparātā) un pabrauca mums pretī. Guļam šoreiz autobusā.

XV diena — 29. aprīlis, trešdiena (pēdējā diena)

Plkst. 4.23 izbraucam pēc grafika no Turzovkas, plkst. 4.52 esam jau Čehijas teritorijā un plkst. 5.25 Polijas Dienvidrietumu stūrī uz Krakovas ceļa. Gar Beļsko Bjala-Lodza-Čenstohova iebraucam mazā pilsētiņā Gidlē. Tur ir liels tēvu Dominikāņu klosteris un arī Dievmātei veltīta bazilika. 1516. gadā zemnieks Jans Čečeks maija sākumā, ardams lauku, atrada mazu Dievmātes ar Bērniņu figūriņu (ap 9cm). Vēlāk tieši tajā atraduma vietā tika uzcelta liela baznīca, kas iesvētīta 1656. gadā un nosaukta “Dievmātes debesīs uzņemšanas” vārdā (kā Aglonā).

Mūs uzņem ārkārtīgi viesmīlīgi, un jau plkst. 9.00 svinam sv. Misi tieši parādīšanās kapellā. Šeit var arī iegādāties vīnu (ļo-ti mazās pudelītēs) pret ziedojumu. Ar to pēc vecās tradīcijas pirmajā maija svētdienā apmazgā Dievmātes figūriņu. Tā darījuši jau pirmajā reizē, jo figūriņa bija pu-tekļiem klāta. Tagad vīnu lieto pa pilienam slimību ārstēšanai un lūdzot Dievpalīgu.

Ap plkst. 10.00 izbraucam no Gidles, jo līdz Rīgai kādi 850 kilometri. Ceram ap plkst. 21.00 būt jau mājās (Rīgā, protams). Braucam līdz Lietuvas robežai, ceļazīme rāda 425 km, vēl ap 350 pa Lietuvu un Latviju. Varšavu apbraucam pa rietumu pusi, un mūsu raitais ceļš apstājas Suvalku pilsētā pirms Lietuvas robežas. Policija pārbauda dokumentus un atrod nepilnības, daži dokumenti pat nav paņemti no mājām līdzi.

Piecas stundas stāvam stāvvietā pie benzīntanka, skaitām Rožukroni (trīs daļas pēc kārtas). Samaksājam daļu soda naudas un ceturto Rožukroņa daļu lūdzamies jau braucot. Mācība mums, ka visam jābūt kārtībā ar dokumentiem arī svētceļojumā... Uz pašas robežas satiksmes negadījums. Smagās mašīnas kabīne pilnīgi samalta. Nodomājām, ka, iespējams, ir labi, ka mūs aizturēja... Avārija bija nesen notikusi. Protams, Rīgā bijām nevis deviņos vakarā, bet plkst. 2.45 naktī.

Man mašīnu atdzina no semināra mūsu klerks un pr. Cakuls, palīdzēja sakraut lietas un es ar trim svētceļniecēm no Izvaltas, Priedaines un Daugavpils devos ceļā. Izdzērām enerģētisko dzērienu, lai neaizmigtu, ap plkst. 6.45 bijām Aglonā. Tika “atvērta” Dievmāmiņa pirms sv. Mises, un plkst. 7.30 biju jau Izvaltā. Atpūtos un plkst. 15.00 svinēju sv. Misi arī kā pateicību savā draudzē Izvaltā. Mājās!