Viensētas saimnieki

Tādi nu pienākuši laiki: daudzi diplomēti agronomi, zootehniķi un citi lauksaimniecības speciālisti tagad nav pieprasīti. Lūk, arī Olgai ne aiz labas dzīves no grāmatvedes nācās pārkvalificēties par lauku mājas saimnieci. Lai jau kas, bet skaitļošanas darbinieks gan labi zina par naturālās saimniecības nerentabilitāti, bet kur tu liksies. Kādu laiku pat bija doma nomainīt dzīves vietu, turpretim tagad, kad iestājusies krīze, viņa uzskata, ka varēja pieļaut kļūdu. Sava zemīte, bet Miļevskiem pieder vairāk nekā 25 hektāri, vienmēr pabaros ģimeni.

Pierunāt darbīgo Olgu uz sarunu rīta stundā lielajā pagalmā, kur valda pilnīga kārtība un visur jūtama saimnieku roka, nebija viegla lieta. Novērtējis situāciju, Česlavs Miļevskis piekrita sarunai ar mani kā otrais rindas kārtībā. Par ko bija mūsu saruna? Par visvairāk sasāpējušo — par lauku cilvēku likteņiem. Pirmais pārmetums jaunajai varai — bijušā Butkunu ciema centrā Miļevsku māja pārtapusi par viensētu. Otrais pārmetums: aizpagājušajā gadā Olgai bija izdevība realizēt pienu par 20 santīmiem litrā, bet šogad cena nokritusies līdz 8 santīmiem. Gribot negribot nākas pievērsties biškopībai, pierādot, ka dravniecība ir arī sieviešu amats. Ne jau pirmā Miļevsku paaudze kopj bites, pats Dievs lēmis turpināt šo darbu. Tēvam ir 79 gadi. Trešā nelaime — izbeidzas zemnieku dinastija. Olgas meitas Kristīne un Jūlija, kuras jau no mazām dienām iepazina lauku maizes cenu un saprata, ka dzīvei laukos nav perspektīvas, iekārtojās Rīgā. Vecāku strādīguma un atbildības skola palīdzēja lielpilsētā. Kristīne iekārtojās darbā par autovadītāju autofirmā “Ledi-taxi”, Jūlija strādā internetkazino un studē. Abas ir ne tikai apmierinātas ar veiksmīgo izvēli, bet arī jūtas kā īstas rīdzinieces. Galvaspilsētai tāds ieguvums ir labums, laukiem — neatgūstams zaudējums. Mātes viedoklis ir šāds: “Ko tu padarīsi, ja laukos nedz jaunajiem, nedz vecāka gadagājuma cilvēkiem nav pārliecības par rītdienu. Normāli nopelnīt tagad izdodas tikai nedaudziem.”

Miļevski, kuri ir piesardzīgi cilvēki, nekad neriskēja ņemt kredītus. Turklāt neglabāja zeķē nedz rubļus, nedz latus — visu izmantoja saimniecības attīstībai. Gan agrāk, gan arī tagad, tāpēc necieta zaudējumus naudas reformā. Olga, kaut arī bez īpaša prieka, turpina slaukt četras govis. Savas traktortehnikas piemājas saimniecībā nav, taču apkaimē ir prātīgi mehanizatori, ir ar ko sarunāt. Tā ka lopbarības sagāde un kartupeļu audzēšana nerada problēmas. Izlīdz talkas, ir cilvēki, kurus uzaicināt palīgā. Miļevski pastāvīgi tur pāris sivēnu: Rīgā dzīvo ne tikai meitas, bet arī Olgas māsa Ģertrūde. Gribas taču palutināt pilsētas radus ar teicamas kvalitātes lauku labumiem.

Pēc rakstura Olga ir optimiste un sabiedrisks cilvēks. Viņai ir daudz tuvu cilvēku un labu paziņu Skukos, Robežniekos, Krāslavā. Var pārmīt kādu vārdu pa mobilo telefonu, bet ja iznāk brīvs brītiņš, kāpēc gan nesatikties. Divus gadu desmitus viensētas saimniece stūrē ārzemju vāģus, tagad brauc ar automobili “VW-Polo”. Vācijas ražojuma auto ir drošs, to nebiedē Latgales lauku ceļi. Ja vajag, Olga iejūdz ķēvi Artu — laukos vienmēr noder ikviens zirgspēks. Ar to var, piemēram, pievest ūdeni uz ganībām, kur nakšņo brūnaļas. Skaidra lieta: viņa vēl ir rokdarbniece, taču pēdējā laikā cenšas neapgrūtināt sevi — lētāk ir nopirkt. Apspriežot šo tēmu, Olga ieminējās par Ķīnas plašā patēriņa tirgu. Turpretim mēs sava naivuma dēļ saistījām lielas cerības ar Eiropu, bet iznāca kā vienmēr. Mēs aizmirsām galveno — sava dzīve jāorganizē ar prātu, lūk, arī nokļuvām krīzes atvarā. Pēc Olgas teiktā Lietuva arī agrāk prata strādāt savas tautas labā, tur desas veikalu plauktos bija vienmēr. Arī tagad kaimiņvalsts aizsteigusies priekšā Latvijai, kur cilvēki sadalīti pa pusei nabagajos un bagātajos. Par ko sapņo viensētas saimniece? Par vienu — lai bērni būtu veseli un laimīgi. Viņa pati sev izdomāja rezerves variantu: apmeklē masieru kursus Krāslavā. Medicīna pašlaik krietni attālinās no cilvēka, tā ka iegūtās iemaņas tiks pieprasītas. Ir zināms, kuri tagad palikuši īsināt mūžu laukos. Česlavs Miļevskis, gaidot savu kārtu sarunai, veltīgi laiku nezaudēja un mina velotrenažiera pedāļus. Viņš uzreiz pajautāja: “Vai saruna būs ilga vai īsa?” Es tikai palūkojos pulkstenī... Miļevskim sāp veca rēta: pirms vairāk nekā desmit gadiem mūsu laikraksts stāstīja par pagrīdes organizāciju “Latvijas brīvības sargi Indrā”. Četrdesmito gadu beigās modrie valsts drošības orgāni atmaskoja sazvērniekus, kuri ne tikai izplatīja pretpadomju skrejlapas, bet arī vāca ieročus. No 18 pagrīdniekiem 12 bija skolēni. Pēc apsūdzības slēdziena, kas tika nosūtīts uz Maskavu, par dzimtenes nodevību un teroru visi pagrīdnieki “sarūpēja” sev lēģerus, kur viņiem bija jāpavada no 10 līdz 25 gadiem. Brāļiem Miļevskiem — 11. klases skolniekam Česlavam un 9. klases audzēknim Antonam tika piespriests pa desmit gadiem. Vecākais brālis strādāja Vorkutas ogļraktuvēs, jaunākais — Intā. Izglāba tirāna nāve, un Česlavs tika izlaists brīvībā pēc ilgiem septiņiem gadiem, Antons — pēc pieciem. Viņu vecāki aiz bailēm uz laiku atstāja dzimto Latgali un lielisko māju. Tikai 1955. gadā uzdrošinājās atgriezties Butkunos.

Česlavs Miļevskis man vairākkārt stāstīja par to, kā vecāki sāka dzīvi viensētā trīsdesmitajos gados. Kārļa Ulmaņa laiku Latvija visādi atbalstīja jaunsaimniekus. Lūk, arī viņa tēvs no ienākumiem, ko deva 27 hek-tāru saimniecība, uzcēla lielu māju. Pārdeva pienu, bekonu, sivēnus, linus un dažos gados pabeidza viensētas celtniecību 5000 latu vērtībā. Turklāt visu laiku viņš saņēma valsts palīdzību, bet par jaunbūvi saskaņā ar projektu saņēma kompensāciju — par ķieģeļiem un kokmateriāliem. Tā māja, kurai ir septiņi gadu desmiti, arī tagad neprasa kapitālremontu, pat Holandes krāsnis ne reizi netika pārmūrētas. Lūk, no kā — no tēviem un vectēviem — mums būtu jāmācās celt un saimniekot! Česlavs pastāstīja, ka celtniecības laikā tehniķis no Rīgas katru mēnesi ieradās Butkunos, lai kontrolētu darbu kvalitāti — tāda bija attieksme pret laukiem. Tagad galvaspilsētas ierēdņiem rūp tikai pašu intereses, kas arī pazudināja Latviju.

Aleksejs GONČAROVS