Vairākus gadus Andrupenes pagasta pašvaldībai ir sava sociālā māja “Atvasara”, kurā šobrīd mīt divas cienījama vecuma sirmgalves — Emīlija Oļševska un Antoņina Pizāne. Viņas dzīvo katra savā istabiņā, vēl viena istabiņa ir rezervēta kādai jaunietei, kura drīz kļūs pilngadīga, pabeigs skolu, un viņas gadījumā pašvaldībai ir pienākums saskaņā ar likumu ierādīt dzīvojamo platību. Meitene gan tur pagaidām nedzīvo.
Visplašākā sociālajā mājā ir atpūtas istaba, kuru vajadzības gadījumā iespējams pārveidot par dzīvojamo istabu diviem trim cilvēkiem. 2005. gadā notika sociālās mājas labiekārtošana — ierīkota ūdensapgāde, kanalizācija, uzstādīta automātiskā veļas mazgājamā mašīna, kā līdzfinansējumu izmantojot dr. Uves Hausmana no Vācijas dāvinājumu.
Lai gan neliela palīdzība no malas sirmajām kundzēm ir nepieciešama, abas sociālās mājas iemītnieces šeit jūtas kā savā personīgajā mājā un visu, ko spēj, cenšas darīt pašas. Pensionāres ir apmierinātās ar pašvaldības izrādītajām rūpēm par viņu likteni un ļoti uztraucas par nākotni, proti, vai novada deputāti izpratīs viņu sāpi un ļaus mierīgi nodzīvot Visaugstākā atvēlētos mūža gadus jau tik ierastajā vidē.
Abas sievietes ir ilggadīgas Andrupenes pagasta iedzīvotājas, improvizētajā pansionātā abas nonākušas vecuma un veselības pasliktināšanās dēļ. Abas savā mūžā daudz un smagi strādājušas vietējā sovhoza labā. Emīlijai Oļševskai pēc smagas slimošanas ir grūtības sarunāties, tālab viņa no intervijas pieklājīgi atteicās. Bijusī sovhoza slaucēja apgalvo, ka sociālajā mājā nejūtas vientuļi, jo ir kaimiņiene, turklāt šeit viņu apciemo arī tuvinieki. Istabiņā stāv radioaparāts un neliels televizors, kuru skatās nedaudz, jo redze sagādā problēmas. Ja ir vēlēšanās, iziet laukā pasēdēt uz soliņa pie mājas — nekur tālāk viena pati aiziet nav spējīga. Pēc pašas vārdiem — 82 nodzīvotie gadi tomēr ir ļoti liels vecums.
Gadu vecāka ir otra iemītniece Antoņina Pizāne, kura ar prieku piekrita plašākai sarunai, vispirms uzsverot: “Šī ir ļoti vajadzīga iestāde, kurā dzīvoju jau gadus astoņus. Ļoti uztraucamies, kā būs, kad izveidos novadus. Mani patiesi baida gaidāmās pārmaiņas, ka tik mums ļauj šeit sagaidīt dzīves pēdējo stundiņu, vairs negribu nekur pārbraukt.”
Antoņinas bērnība pagājusi Polijā — tur viņa piedzima, auga septiņu bērnu ģimenē un dzīvoja salīdzinoši labi: tēvs bija skroderis, labi pelnīja, mamma — mājsaimniece. Vecākiem Polijā bija laba māja, savs veikals, nedaudz zemes. Bet karš visu iznīcināja. Antoņina bija spiesta mainīt dzīvesvietu un pārbrauca uz Latviju pie māsas, kura šurp pārvācās agrāk, kad Ulmaņlaikā saimniekiem bija nepieciešami strādnieki. Māsa dzīvoja Valmieras rajona Rūjienas pusē pie saimnieka, kurš vienudien aizmuka kopā ar vāciešiem, atstājot savu māju — lai dzīvojot, ja vēlas!
Latvijā Antoņina iemācījās visus lauku un mājas darbus. Viņa pat šobaltdien nav aizmirsusi, kā pareizi rīkoties ar izkapti, tikai spēka pašai pļaut vairs nav. Toties labprāt iziet laukā parušināties zemītē pie mājas, iestāda kādu kartupeli, burkāniņu, bietīti, pupas... Pati smejas, ka tagad vairāk komandē citus nekā pati strādā. Pašvaldība rūpes par vecajiem ļaudīm “Atvasarā” uzticējusi Marijai Pavlovai, kura uztur tīrībā istabas un mājas apkārtni, atnes pārtiku, kurina pirti un palīdz pensionārēm nomazgāties.
Ar Antonu — savu nākamo dzīvesbiedru — Antoņina iepazinās Maltā, kurp kādu dienu brauca uz jaunākās māsas bērna kristībām. Samīlējās, apprecējās un pārcēlās uz Brūveriem. Pati strādāja par slaucēju fermā, bet dzīvesbiedrs bija palīgstrādnieks. Piepalīdzot brāļiem, Antons uzbūvēja lielu māju skaistā vietā ezera krastā. Pizānu ģimenē pasaulē nāca tikai viens bērns — dēls Jānis, kurš diemžēl ir kļuvis par bezdarbnieku un pārtiek no gadījuma darbiem, viens pats sitas pa dzīvi.
“Otra tāda puiša, kāds bija mans vīrs, dzīvē neesmu sastapusi,” apgalvo Antoņina. “Nesmēķētājs, nedzērājs, mani burtiski uz rokām nēsāja, vienmēr bija mīļš, uzmanīgs un izpalīdzīgs. Vīrs dzimis 1918. gadā, bija vienkāršs zemnieks nedaudz pavājinātu dzirdi, tālab turējās tuvāk fermai. 2000. gadā vecuma dēļ viņš nomira, bet pēc kāda laika man nācās doties uz pansionātu, jo vienai pašai nebija iespējams sevi apkopt. Nevarēju ne līdz autoveikalam aiziet, ne pie dakteriem tikt. Mūžīgi būšu pateicīga tā laika pagasta priekšsēdētājam Jānim Brilam, kurš mani šeit iekārtoja. Tobrīd te jau dzīvoja divas vecenītes, es biju trešā.
Bija ļoti grūti šķirties no ierastās vides, savas divstāvu mājas, kas pēc plāna, nevis vienkārši kaut kā tika uzbūvēta Ulmaņa laikā, un pārbraukt uz Andrupenes centru. Bet ko darīt — nevarēju tur izdzīvot! Šeit baznīca blakus, kuru visu laiku regulāri apmeklēju, lai arī ar spieķīti katrā rokā, bet pamazītiņām vēl pati varu līdz dievnamam aizkulties. Šeit veikals ir ielas otrā pusē. Kaut gan pēc pārtikas pati nestaigāju, bet ēst gatavoju pati un veļu arī varu izmazgāt pati automātā. Feldšere dzīvo pavisam netālu, ja vajag, pat pusnaktī pie mums atskrien — viņa ir ļoti labs cilvēks. Nesen neveiksmīgi pakritu, sasitu roku un divas nedēļas mocījos, kamēr izārstējos. Šeit pie mājas mums ir zemes pleķītis, kur var kaut ko iestādīt — tas arī nav mazsvarīgi, jo esam raduši pie zemes un lopiem. Labākajos gados ar vīru turējām 2-3 govis, cūkas, aitas, vistiņas, pīles, zosis, tītarus.
Par savu naudu esmu nopirkusi radio un nelielu televizoru, lai, šeit dzīvojot, zinātu, kas notiek valstī. Visu pārējo mums nodrošina pašvaldība: gāzi, ūdeni, elektrību, sataisīja silto tualeti, ir pirts, divas reizes mēnesī varam kārtīgi nomazgāties. Dzīvojam šeit divatā, satiekam labi, apciemojam viena otru. Ir arī atpūtas istaba, kurā skaitām pātarus, tāpat pasēžam un parunājamies, atzīmējam dzimšanas dienas, svinam citus svētkus.”
Jaukākās dzīves atmiņas Antoņinai saistās ar padomju gadiem, kad cilvēki dzīvojuši labi un pārticīgi, kad varēja labi nopelnīt, taču arī strādāt vajadzēja daudz un ļoti smagi. Antoniņa ar lepnumu rāda pateicības vēstuli Oktobra svētkos par augstiem darba panākumiem, kuru parakstījušas tolaik augstas amatpersonas: Latvijas PSR Komunistiskās partijas Krāslavas rajona partijas komitejas sekretārs G. Golubevs, rajona agrorūpnieciskās apvienības priekšsēdētājs A. Orlovs, rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs K. Ragozins. Ne mazāk dārgs viņai ir cits apbalvojums — darba veterānei Pizānei Antoņinai par godprātīgu ilggadīgu darbu pateicas sovhoza “Andrupene” direktors J. Brils, partijas komitejas sekretārs V. Soloha un arodbiedrības priekšsēdētājs J. Bonders.
Pensionāre saka, visus darba mūžā saņemtos apbalvojumus nav iespējams atcerēties un uzskaitīt, bet ir viena dāvana, kura viņai īpaši dārga. Tas ir mīksts un pūkains plecu lakatiņš, kuru pensionārei reiz ir uzdāvinājis un ap pleciem aptinis Jānis Brils. Tieši ar šo silto lakatiņu plecos viņa piekrita fotografēties avīzei. Antoņina sevi nepieskaita rokdarbniecēm, lai gan bērnībā, kad kājas vēl pat lāgā nevarēja sasniegt steļļu paminas, esot audusi. Protams, arī adīt cimdus un zeķes viņa māk, bet nekad nav bijusi aizrautīga adītāja. Antoņina viennozīmīgi ir dzīvespriecīgas dabas cilvēks, viņa arī labprāt uzdzied, turklāt, ne tikai latviski, latgaliski, bet arī poliski. Protams, pensionāre pārvalda arī krievu valodu.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
