Četrdesmitais, liktenīgais gads

Tas kļuva par pārbaudījumu visiem ugunsdzēsējiem. Dzēšanā piedalījās arī mans tēvs. Bija stiprs sāls, apģērbs samirka un pārklājās ar ledus kārtiņu. Mans tēvs saslima un nokļuva slimnīcā. Mūsu daudzbērnu ģimenei sākās grūti laiki. Bija barga ziema, izbeidzās malkas krājumi. Izdzīvot mums palīdzēja labestīgi kaimiņi, un māte vienmēr mums atgādināja par to. Kādu reizi iegriezās kaimiņš — lielas divstāvu mājas un kravas automobiļa īpašnieks, nolika uz galda šķūņa atslēgu un teica, lai mēs ņemot malku. Taču mūsu ģimene tika audzināta saskaņā ar principu “Neņemt svešu man-tu”, un mēs, protams, nekur negājām. Nākamajā dienā kaimiņš pats atnesa malku un ieteica mainīt savus uzskatus par dzīvi. Jādomā, ka malku turēja rokās pirmo reizi dzīvē, viņu mājā to vienmēr darīja mājkalpotāji.

Pienāca mūsu ģimenei traģiska diena — 6. maijā tēvs aizgāja mūžībā. Pie mums atnāca pilsētas mērs A. Ruskulis, kopā ar viņu — sekretārs un divi no latviešu biedrības. Gandrīz visus es pazinu, šie cilvēki apsveica mani 18. novembrī dzimšanas dienā. Izteikuši mums līdzjūtību, sāka precizēt, kas mums ir nepieciešams pirmām kārtām. Sākumam piedāvāja iedalīt ik dienas divus litrus piena, divus kilogramus saldkrējuma sviesta nedēļai un dažus citus produktus. Valde solīja arī apmaksāt tēva uzturēšanos slimnīcā. Piena veikals atradās Brīvības ielā, pēc kara tur bija tipogrāfija, tagad fotoateljē. Organizējot labdarības akciju, latviešu biedrība pasniedza mātei aploksni, un tas mums ļoti palīdzēja.

Tuvojās pirmie Latgales dziesmu svētki. Braucienam uz Daugavpili gatavojās divi kolektīvi — Krāslavas pagasta aizsargu koris (diriģents Augusts Balodis) un Krāslavas aizsargu un Romas katoļu draudzes apvienotais koris (Vladimirs Parelis un Ludviks Balulis). Korī dziedāja skolotāji, valsts darbinieki, skauti, latviešu biedrības pārstāvji. Pilsētā bija daudz cilvēku tautas tērpos.

Braucot uz Daugavpili, dalībnieki jau zināja, ka okupēta Lietuva. Pienāca satraucošs paziņojums par incidentu uz Latvijas un PSRS robežas Abrenes apriņķī: tika nodedzināts robežsargu postenis, nogalināti robežsargi un sieviete. Svētku dalībnieki un skatītāji gaidīja prezidenta ierašanos. Tika saņemta informācija, ka viņš aizņemts svarīgu valsts lietu kārtošanā. Ar skumjām cilvēki klausījās K. Ulmaņa uzstāšanos radiofonā, svētku laukumu pārņēma satraucoša priekšnojauta. Nodziedājuši A. Jurjāna kantāti “Tēvijai”, kora dalībnieki pacēla rokās solisti Abrenes novada baltajā tautas tērpā un iznesa cauri visai estrādei. Kulminācijā trīs reizes tika dziedāta himna “Dievs, svētī Latviju!”

Daudzi dziesmu svētku dalībnieki pa ceļam uz mājām satika padomju tankus. 17. jūnija rītā Latvijā tika ievestas karaspēka daļas. Kapurķēžu žvadzoņa atskanēja arī uz Krāslavas bruģa. Apmēram plkst. 8.00 māte izlaida mūs uz ielas. Kopā ar vairākiem citiem pilsētniekiem mēs stāvējām pie aptiekas un skatījāmies uz bruņutehnikas kolonnu. Pienāca divas sievietes un meta tankistam lūkā dzeltenus ziedus, domāju, ka tās bija madaras. Vēlāk parādījās kravas mašīnas ar karavīriem. Ja mašīna apstājās, karavīri meta zēniem sarkanas zvaigznītes. Tā sākās okupācija.

Līdz šim laikam rodas jautājums: kāpēc Latvija nepretojās? Daudzi, sevišķi bijušie virsnieki un tie, kuri emigrēja uz rietumiem, uzskata, ka atbildīgais par okupāciju bija K. Ulmanis. Kāpēc viņš nedeva pavēli cīnīties?

Mākslinieks Andrejs Šulcs, kurš tolaik dienēja Daugavpilī, atceras, ka 17. jūnija rītā viņus iesēdināja automašīnās un aizveda uz robežu, taču Silenē kolonnu apturēja un pavēlēja atgriezties kazarmās.

Vai bija iespējama pretošanās? Latvijā jau atradās padomju armija ar 25000 karavīru un gandrīz 20 karabāzes pa visu Kurzemes piekrasti. Karaspēka daļas tuvojās praktiski no visām pusēm. Diez vai bija vērts pieļaut asinsizliešanu. Daudzi uzskata, ka Ulmanis ticēja Maskavas solījumiem neaizskart Latvijas neatkarību, tāpēc savu runu pa radio 17. jūnijā pabeidza ar vārdiem: “Es palieku savā vietā, un palieciet arī jūs.” Daudzi to gadu karavīri to nesaprata, uzskatot, ka vajadzēja cīnīties kaut vai diennakti. Iznākumā vienalga cieta un gāja bojā ne mazums cilvēku.

Dienot Taškentas tankistu skolā, 1954. gadā es piedalījos slepeno militāro izdevumu iznīcināšanā, kas skāra galvenokārt Somiju, Baltijas valstis, Poliju un Vāciju (par konkrētu dienu un mēnesi līdz 1939. gada septembrim). Es paspēju pievērst uzmanību aizsardzības līnijai Latgales rietumos, kas tika apzīmēta kā būvējama. Tika norādīti arī mūsu robežapsardzības kordoni, aptuvens vai precīzs robežsargu, ložmetēju, tehnikas un pat zirgu skaits. Bija arī ekonomiska rakstura ieraksti. Vēlāk, pēc Kuļbovas robežsargu posteņa apmeklējuma biju pārsteigts par to, cik precīza bija informācija par ugunspunktu izvietojumu un to skaitu. Tā ka PSRS kara izlūkošanas dienests nesnauda.

Edmunds GEKIŠS

(Turpinājumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)