Senie draugi...

Negaidīts telefonzvans un pazīstamā balss: “Te zvana Vitauts no Ogres. Vai neesi aizmirsis? Gaidi ciemos!” Pēc tik daudz gadiem! Labais netiek aizmirsts... Bet mums ir ko atcerēties. Gluži tāpat kā copmanis copmani pazīst no tālienes, tā arī mēs ar Vitautu atradām viens otru astoņdesmito gadu beigās simtiem kilometru attālumā. Tolaik viņš vadīja tautas fotostudiju “Ogre” un jaunas tēmas meklējumos izrādīja interesi par Latgali. Sākumā atbrauca viens, lai “sagatavotu augsni” darba desantam.

Izmitināšanas problēmu mēs atrisinājām ātri un vienkārši: skolas internātā varēja apmesties par simbolisku maksu. Krāslava no pirmā skatiena apbūra jau pieredzējušos un iesācējus fotomāksliniekus. Mani visvairāk pārsteidza tas, ka Mihalovska audzēkņus vairāk aizrāva nevis dabas krāš- ņums, bet gan portretu iemūžināšana. Savukārt vienkāršie cilvēki labprāt pozēja atbraucējiem fotogrāfiem. Pārskata fotoizstādes izraisīja krāslaviešos neviltotu interesi. Atceros izstādes pilsētas laukumā un kultūras namā. Arī meistaru un skatītāju abpusējo prieku, no kuriem daudzi atpazina sevi fotogrāfijās. Provinces tēma tā aizrāva mūsu jaunos draugus, ka tolaik pat Rīgā ļoti veiksmīgi noritēja tautas studijas “Ogre” izstāde ar nosaukumu “Krāslava”. Mums nebija tiesību palikt parādā radošajiem kolēģiem, un kaut kur grūto deviņdesmito gadu sākumā mēs kopā ar Borisu Tarļecki atklājām Krāslavas fotoizstādi Ogrē. Tas bija nesen un reizē tik sen... Pēdējo reizi pa telefonu es uzturēju sakarus ar Ogres fotoklubu pirms gadiem piecpadsmit. Toreiz draugi uzaicināja doties fantastiskā braucienā uz Čehiju, kur fotografēšana ir lielā cieņā. Mēs taču visi uzaugām, lasot žurnālus “Revue fotografie”, kas tika izdoti Prāgā krievu valodā. Ļoti gribējās pabūt brīnišķīgā kompānijā un apmeklēt slaveno Čehijas fotomuzeju un daudzas izstādes, taču, kauns atzīties, tolaik bija knapi ar naudu. Tālāk mūsu ceļi šķīrās, taču palika patīkamas atmiņas un neaizmirstami iespaidi no saskarsmes un kopīgā darba.

Tagad, lūk, mēs tikāmies Krāslavā. Draudzīgi apkampāmies... Kaut gan mūsu deniņi kļuvuši sirmi un sejās laiks iegriezis rievas, tomēr rokas joprojām stingri tur fotoaparātus. Mans senais paziņa aizvien izmanto fotofilmu kameru “Canon”, bet par mani mazliet pazobojās: “Tu esi nelabojams “Nikon” cienītājs.”

Sākumā mēs parunājām par dzīvi, un es no sirds nopriecājos par Vitautu, kurš maksimāli izmantoja jaunā laika iespējas. Iestājies Zemessardzē, sporta skolotājs piedzīvoja spožu militāru karjeru. Bija vada komandieris Ikšķilē, Zemessardzes Ogres bataljona plānošanas daļas priekšnieks, tad Vitauts tika uzaicināts uz Bruņoto spēku štābu, iecelts mācību nodaļas priekšnieka amatā, viņam tika piešķirta kapteiņa pakāpe. Tālāk sekoja stažēšanās ASV un mācības Amerikas stratēģiskās plānošanas skolā, kura bāzējas Vācijā. Turpinot dienestu Bruņotajos spēkos, 1998. gadā Vitauts piedalījās konkursā uz militārā atašeja vietu, tad sekoja nosūtīšana mācībās uz Dāniju. Būdams tur militārais atašejs, viņš pārstāvēja Latviju vēl arī Norvēģijā, Zviedrijā, Islandē. Pēc pieciem gadiem viņš saņēma norīkojumu uz Angliju, kur arī pabeidza militārā atašeja karjeru kā apakšpulkvedis. Atgriezies Ogrē, pensionētais virsnieks pilnībā pievērsās fotomākslai, un šo dzīves posmu Vitauts tagad dēvē par “otro radošo elpu”.

Pats par sevi saprotams, ka Mihalovskis uzskatīja par savu pienākumu atsākt fotokluba “Ogre” (tajā ir 33 biedri) darbu. Jau bija astoņas fotoizstādes ne tikai Latvijas pilsētās, bet arī Dānijā. Apguvis digitālās tehnoloģijas, pieredzējušais mākslinieks tagad ir jaunu radošu ieceru pilns. Atskatoties pagātnē, par visdārgāko mākslas sēriju viņš uzskata fotodarbus, kas iemūžināti Krāslavā. Mūsu tikšanās laikā viesu namā Daugavas krastā Vitauts parādīja man Krāslavas perioda fotogrāfiju kolekciju. Žanru ainas, cilvēki, raksturi, vārdu sakot, astoņdesmito gadu beigu provinces Krāslavas spilgts portrets. Viens otrs jau aizgājis viņsaulē... Aizritot gadiem, melnbaltās mākslas sērijas vērtība tikai augusi, un es palūdzu savu seno draugu noteikti parādīt krāslaviešiem šo unikālo ekspozīciju. Vitauts pateica, ka tas ir pilnīgi reāli. Ne jau viņu vienu apbūrusi Krāslava, un visdrīzāk Ogres fotomākslinieki mūsu upes krastos gaidāmi jau pēc gada. Tāds arī bija mūsu tikšanās mērķis.

Aleksejs GONČAROVS