Alberts Cimanovskis: Svētceļojums pa Eiropu (Svētceļojums nav ekskursija...)

Pusdienlaikā izbraucu uz Rīgu ar savu mašīnu, vedot līdzi divus cilvēkus no Izvaltas un Krāslavas uz šo pašu svētceļojumu. Mašīnu noliku Garīgajā Seminārā Rīgā, apsolīdams par to atvest piecus litrus Lurdas dziedinošā ūdens. Plkst. 19.00 mums Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā ir sv. Mise, lūdzamies par labu ceļojumu — nezinādami, kas īsti gaida mūs priekšā. Lielākā daļa dodas svētceļojumā pirmoreiz savā dzīvē. Braucam caur Latviju, Lietuvu uz Poliju. Pie Polijas robežas pagriežam pulksteni vienu stundu atpakaļ. Tāds laiks būs līdz pašai Portugālei. Nakti pavadām autobusā braucot, ik pa 2,5 stundām apstājamies pie benzīntanka, kur var izmantot tualeti, arī kaut ko nopirkt.

II diena — 16. aprīlis, ceturtdiena.

Laimīgi pa vienu stundu izbraucam cauri Varšavai (plkst. 4.30 no rīta), dienas laikā tas nebūtu iespējams. Ap plkst. 11.00 esam apstāšanās vietā Liheņā, kas ir ļoti skaista svētvieta ar “Krustaceļu” — kalnu, dārzu un Lielo Baziliku, kurā ir maza Liheņas Dievmātes svētbilde. Pie tās lūdzas bēdu, karu laikā, viņa ir kā glābēja arī ģimenes nelaimēs, atkarībās, nesaprotamos gadījumos. Turpat ir arī liels manas kongregācijas Mariaņu klosteris. Sarunājām latviešu sv. Misi sv. Dorotejas baznīcā, no kurienes arī Liheņā svētvieta cēlusies. Tā ir “vecā” baznīca, no kuras kā sēkla izauga jaunā, lielā bazilika. Tās apmēri ir patiešām ļoti lieli, arī interjers mierīgs un reizē varens. Kupols ir ap 80 m liels, tornis blakus 150 m. Tā ir astotā lielākā baznīca Eiropā un vienpadsmitā lielākā svētnīca pasaulē. Izstāstīt to nevar, jāredz pašiem. Tā ir tuvu mums, un daudzi no Latvijas varētu apmeklēt Polijas svētvietu. Arī es vēl neesmu bijis Čenstohovā, Nepokaļanovā, kādreiz uz turieni aizbraukšu. Apmeklējām arī lielo baziliku, izstaigājām skaisto parku ar daudziem pieminekļiem no Polijas trauksmainās vēstures. Kas gribēja, tas gāja uz Krustaceļu, kas tur ir kalna formā. Tur atvesti arī akmentiņi no Jeruzalemes u.c. vietām, saistītām ar Jēzus Kristus zemes dzīvi. Ēdam vakariņas, ko “iemainām” pret negulēšanu viesu namā. Tas tādēļ, ka šonakt braucam atkal. Priekšā tāls ceļš — ap 1600 ki-lometru caur Poliju, Vāciju, Beļģiju uz Franciju... Citādi nepaspējam laikā.

III diena — 17. aprīlis, piektdiena

Ceļi ļoti labi, tikai ilgi jābrauc. Ap plkst. 15.00 esam nākošajā svētvietā Amjēnā (Francijā, 130 km attālumā no Parīzes uz ziemeļiem). Dzīvosim pie pilsētas robežas — varēsim kārtīgi nomazgāties, gulēt gultā. Līdz katedrālei, kurai dots Jāņa Kristītāja vārds, ir patālu. Pusceļā sēžamies satiksmes autobusā un braucam uz centru. Katedrālē galvenā relikvija ir sv. Jāņa Kristītāja galva, kas glabājas Amjēnas katedrālē no 1206. gada 17.XII. Galvaskauss esot īsts, un cilvēki pie tā lūdzas. Pati katedrāle arī liela, padrūma. Atpakaļceļā iesēdāmies satiksmes autobusā un braucām pretējā virzienā, nekā mums vajadzētu. Tādā veidā par 1,5 eiro izbraukājām ekskursijā visu pilsētu turp un atpakaļ. Nav nemaz tik maza. Ekskursija arī caur bijušo afrikāņu un arābu rajonu ilgst vairāk kā stundu. Sv. Misi gan neļauj mums noturēt nevienā viesnīcas telpā (esot pārāk vēls, darba laiks beidzies), tādēļ to izdarām plkst. 21.00 savā autobusā. Katedrālē neatradām, kas mums atļautu vadīt Misi, tā vairāk ir muzejs, nevis draudzes baznīca. Tāpat bija vēlāk arī Notr Dame de Paris.

IV diena — 18. aprīlis, sestdiena.

Šodien mums Parīzes diena, kurā būsim līdz nākošās dienas rītam, tātad ilgi. Plkst. 6.00 no Amjēnas uz Parīzi, sakarā ar brīvdienu ap plkst. 9.00 jau esam paši Notr Dame de Paris katedrālā — muzejā. Ļoti iespaidīgs ir melnais krucifikss pie ieejas — ļoti liels, svecītes pie tā deg vienmēr. Protams, arī Žannas d'Arkas kaps ar pieminekli viņai katedrāles iekšpusē. Sv. Misi gan šeit nevarēja sarunāt — esot tikai svētdien un viena, bet mēs piedalīsimies vakarā Jēzus Sirds bazilikā. Apmeklējām Parīzē vēl trīs svētvietas. Pirmā ir svētās Ženevjēvas (mums pazīstamāks Genovefas vārds) — Parīzes aizbildnes kaps un piemineklis, kas izrādās “St. Etjen in Monte” (kalnā) baznīcā. Uz visām vietām braucam ar metro, kas ir izdevīgi. Biļete uz diennakti — tikai 3,5 eiro. Šajā baznīcā palaimējās — tikām uz laulību ceremoniju 1,5 stundu garumā ar visu sv. Misi. Ap 250 kāzinieku, vīrieši daudzi uniformās, sievietes, protams, skaistos, garos tērpos un lielās modernās cepurēs. Skaisti apģērbti bērni ar lukturīšiem rokās. Varenas ērģeles. Sākumā noturēju vienu jaunkundzi gaišā tērpā un skaistā cepurē par līgavu, bet tā izrādījās kora diriģente — koris stāvēja netālu no altāra, bet viņa vadīja arī kāziniekus, kas saskanīgi dziedāja no šim notikumam veltīta bukleta. Bagātas, lielas kāzas, lai tik laimīgi dzīvo. Ieraudzījām, ka arī francūži māk kārtīgi lūgties Dievu. Padalīju dažiem Aglonas bukletu un svētbildītes. Metro diezgan daudz cilvēku. Policisti labi strādā. Noķēra vienu (laikam kabatzagli) mūsu acu priekšā.

Otrā svētvieta ir gandrīz neievērojams klosteris du BAC ielā, kur 1830. gada 27.XI Katrīnai Laborē parādījās Dievmāte Marija un teica izplatīt brīnišķīgu medaljonu, kur Jaunavai Marijai no rokām uz zemi plūst gaismas stari. Tur lūdzās par atgriešanos pie ticības; arī par izveseļošanos. Klusa, neliela, bet ļoti “starojoša” kapella pašaurajās Parīzes ielās. Pilna lūdzēju. Tur radās lūgšana “Marija, bez grēka ieņemtā, lūdzies par mums, kas steidzamies pie Tevis.” Tātad ir jāsteidzas ticības dēļ, un tiksi uzklausīts. Otrā pusē medaljonam ir M burts, virsū Krusts, bet apakšā divu sirdis — Jēzus un Marijas. Tas ir ļoti populārs medaljons katoļu vidū.

Trešā un pati svarīgākā vieta bija Monmartras rajonā Parīzē Jēzus Sirds bazilika. Tur notiek Vissvētākā Sakramenta (Dievmaizītes), par ko Jēzus teica: “Tas esmu es ar jums līdz pasaules galam” pielūgsme jeb adorācija jau vairāk kā 130 gadu bez pārtraukuma — gan dienu, gan nakti. Mēs varējām tā darīt visu nakti, kad citiem svētvieta ir slēgta (pa dienu no plkst. 6.00 līdz 23.00 ir brīva ieeja). Naktī parasti piesakoties grupas katrai naktij. Mūsu “draudze” bija visu laiku, bet ne visi uzreiz — mainījāmies. Es pats biju sv. Misē plkst. 22.00 kopā ar libāņu priesteri (viņš vadīja visu franciski), tad ap pusnakti aizgāju atpūsties uz klosteri, biju atpakaļ no plkst. 5.00 līdz 7.00. Bija daži cilvēki, kas izturēja nomodā visu nakti.

V diena — 19. aprīlis, svētdiena.

Brokastis klosterī (neatšķirās kā citur Francijā, Spānijā — tēja, kafija, piens, pārslu maize, sviests, džems, jā, arī karsta šokolāde, ja gribi), un plkst.8.45 izbraucam no Parīzes centra uz 180 km tālo Montligeon (Monližonas) Dievmātes baziliku (uzcelta 1896.-1911.g.). Ļoti skaista pati baznīca, arī dabas skatā iekļaujas. Braucam pa lauku ceļiem. Lūgšanu specifika šeit — par saviem mirušajiem tuviniekiem, par dzimtas grēku piedošanu. Noturam savu sv. Misi. Vietējais priesteris zina Latviju, pat gājis kādreiz svētceļojumā no Rīgas uz Aglonu kājām. Bukletiņi un bildītes pa pastu atnāca sešu dienu laikā līdz Izvaltai no Monližonas, jau gaidīja mani mājās pēc svētceļojuma. Vēstule atnāca trīs dienās!

Dodamies uz galveno Francijas Dievmātes apmeklēto svētvietu Lurdu (Lourdes), kas atrodas Spānijas pierobežā Pirene-ju kalnos. Ceļš ap 805 km arī pa kalnainiem ceļiem. Tātad nakts “braucošā gultiņā” autobusā. Tomēr, kā izrādās — tikai puse nakts.
VI diena — 20. aprīlis, pirmdiena.

Plkst. 2.15 iebraucam Lurdā un tomēr guļam viesnīcā! Apmeklējām grotu, kur parādījās Bernadetei Dievmāmiņa. Pie grotas notika sv. Mise Spānijas svētceļniekiem. Tur pieņemts dažādām svētceļnieku grupām — dažādas formas. Tas ir — kakla lakati, cepures, citas atšķirības zīmes. Daudz brīvprātīgu palīgu, kas ved ratiņos slimos, invalīdus. Redzējām arī grupas ar prāta traucējumiem. Arī tiem dalīju Aglonas bildītes. Mēs atšķīrāmies, jo nebijām “formās”.

Tātad mums sv. Mise augšējā bazilikā (ar torņiem) pa kreisi no ieejas — sv. Žannas d'Arkas kapellā. Cīnītāja un lauku ticīgā meitene. Laba sv. Mise, kas sagatavoja arī citām grūtībām. Latviski dziedam “Ave, zvaniņš” — Lurdas himnu. Žannas d'Arkas kapellā pārdomājam, ka arī šāds ceļojums un visa dzīve ir cīņa, karš ar ļaunumiem, grēkiem, vispirms saviem, tāpat arī upuris un krīžu pārvarēšana. Paņemu Lurdas ūdeni līdzi uz Latviju, kā biju apsolījis — daļu Rīgas priesteriem, daļu savai draudzei. Privāti apskatām Lurdu un plkst. 15.00, par nožēlu, izbraucam no šīs svētvietas tālāk uz Spāniju. Šoreiz neredzējām vakara Rožukroņa lūgšanu ar svecītēm, nevarējām paši nomazgāties Lurdas ūdenī — tur gara, gara rinda — kungiem mazāka, dāmām lielāka. Arī slimus tur iegremdē Lurdas avota ūdenī. Tas mums gāja garām, daži ar to bija neapmierināti. Tādēļ tās pārdomas par sv. Žannu d'Arku...

Esam Burgosā (Spānijas basku zemē), guļam viesu mājiņās, kurās ir pavēsi. Iepriekš divas dienas Francijā krietni lija lietus, Parīzē bija apmācies laiks. Tā kā “dienvidi” bija sākumā vēsi.

VII diena — 21. aprīlis, otrdiena.

No rīta Burgosas katedrālē plkst. 9.20 sv. Mise mūsu grupai, tajā piedalās 45 cilvēki (daži ir vietējie), izdalu 30 sv. komūnijas. Daba krāšņa, kalni, viss zaļš, bet Francijā un Spānijā ir vieni koki — platānas — “neapģērbti”, tie lapo vēlāk un ir iespējams, ka viena koka zari ir saauguši ar otra koka zariem. Daudzviet Spānijas pustuksneša kalnos sastādītas “mākslīgo” koku audzes — papeles, arī skuju koki. Var redzēt, ka vienāda lieluma un rindā. Ļoti daudz Francijā un Spānijā lielu vēja ģeneratoru, kur ražo elektrību. Vēji kalnos ir diezgan stipri.

San Sebastjana de Garabanbala. Mazs ciems Spānijas kalnos, kur no 1961. līdz 1965. gadam četrām meitenēm esot rādījusies Dievmāte Marija. Brīdinājusi par karu, un, paldies Dievam, 1962. gada “Karību krīze” tomēr nepārauga atomkarā. Garabanbalas parādīšanās, tāpat kā Medžugorjē un citās vietās, nav baznīcas oficiāli atzītas, bet tas nenozīmē, ka nevarētu tajās vietās lūgties, vai arī, ka Dievmāte mūs katru nevarētu apmeklēt, kad Viņa to grib... Garabanbalā ap 300 iedzīvotāju, kapella veltīta sv. Sebastjana godam. Tur arī Dievmātes attēls. Taisni naktī uz 21. aprīli ASV nomira viena no vizionārēm Marija (dzimusi 1949.g.). Visu apskatījām ļoti smalki. Plkst. 16.45 arī celebrēju sv. Misi vietējā kapellā, kur spāņu priesteri brauc, liekas, tikai svētdienās un svētkos. Žurnālā diezgan reti ieraksti no ASV, Meksikas, Itālijas u.c. Spānijā priesteru maz. Tā ka šeit tāda klusa svētvieta. Kalnā trīs priedes (“tres pinjos”), pie vienas no tām ir parādījusies Dievmāte. Pa ceļam uz kalnu ir 14 Krustaceļu stacijas. Ciematiņā ir svētbildīšu veikaliņš, kas bija vaļā tikmēr, kamēr mēs tur bijām, līdz plkst. 23.00.
Jā, uz ciema robežas laukumiņā piemineklis “Emigranta mātei” — lauku māmiņai, kura skatās, plaukstu pielikusi pie sejas uz vakariem (ASV), gaidot bērnu mājās. Simbolisks skats arī mums šodien...

(Nobeigumu lasiet nākamajā numurā)