Traumu var gūt pie jebkāda līmeņa fiziskām aktivitātēm. Traumu cēloņus dala divās grupās — iekšējie un ārējie traumu cēloņi. Iekšējie traumu cēloņi ir atkarīgi no organisma gatavības pakāpes veikt specifiskās kustības. Ārējie traumu cēloņi atkarīgi no fiziskās aktivitātes apstākļiem — inventāra, darba un treniņu procesa organizācijas.
Biežāk sastopamie traumu cēloņi
Nepiemēroti apavi. Pareizai ķermeņa svara sadalei pa pēdas virsmu ir nepieciešami apavi ar nelielu papēdi — 1,5 - 2 cm augstu. Ja papēdis ir zemāks, tad pārslogojas pēdas mugurējās struktūras un arī Ahi-leja cīpsla. Ja papēdis ir augstāks — pārslogojas pēdas priekšējā daļa, palielinās muguras jostas daļas izliekums uz priekšu ar sekojošām muguras sāpēm.
Nepietiekama fiziskā sagatavotība, nav veikta iesildīšanās
Pārslodze — tas paaugstina gan akūtas traumas risku, gan kavē jau esošas traumas dzīšanu. Pārslodzes traumu jēdziens ir cieši saistīts ar mikrotraumām. Mikrotrauma ir kādu mikroskopisko muskuļu, cīpslu, saišu struktūru, to piestiprināšanas vietu pārrāvums vai bojājums. Parasti mikrotrauma, it īpaši no sākuma, dod minimālu simptomātiku. Var parādīties neizteiktas sāpes, neliels pietūkums. Cilvēki ne vienmēr pievērš uzmanību tādiem simptomiem, tādēļ trauma netiek ārstēta. Dzīšanas procesi kavējas, rodas hroniska iekaisuma perēkļi.
Nepareiza tehnisko elementu izpilde
Pareiza kustību biomehānika ir ļoti svarīga. Ja jums ir jāceļ smagumus, sekojiet, lai mugura būtu taisna, pieejiet pie smaguma pēc iespējas tuvāk, centieties iesaistīt darbā ne tikai muguru, bet arī kājas. Pasekojiet, kā priekšmetus no zemes paceļ mazi bērni un mācieties no viņiem.
Traumu veidi:
Viegla: netraucē kustībām; sāpes tikai pēc slodzes; pietūkums minimāls vai nav; ādas krāsa neizmainīta.
Mērena: kustības traucētas; sāpes pirms, slodzes laikā un pēc tās; traumētā vieta jūtīga pret pieskārieniem (palpācijas); pietūkums; izmainīta ādas krāsa.
Smaga: izteiktas sāpes un trau- cētas kustības sadzīvē; izteiktas sāpes pie traumētās daļas palpācijas; izteikts pietūkums; izmainīta ādas krāsa un temperatūra.
Kaut arī dažādas lokalizācijas un smaguma pakāpes traumu ārstēšanas principi ir atšķirīgi, tomēr ir vispārējas pieejas, it īpaši, sniedzot pirmo palīdzību. RICE metode
– pirmās palīdzības un ārstēšanas metode, kas paredz, ka uzreiz pēc traumas bojāto muskuli vai locītavu ir jāatpūtina, jāuzliek ledus vai aukstums lai atdzesētu traumēto vietu (jāatzīmē, ka uzreiz pēc traumas sildošas ziedes un procedūras vairumā gadījumu izmantot nedrīkst
– jo tādā gadījumā stipri pieaugs pietūkums), jānodrošina elastīgs spiediens uz traumēto vietu, traumēto kāju vai roku pēc iespējas turēt paceltā stāvoklī. Pēc pirmās palīdzības parasti pielieto:
* Nesteroīdus pretiekaisuma līdzekļus — izmanto lokāli gēlu formā vai arī sistēmiski — tabletes, kapsulas, sveces, injekcijas.
* Sildošas procedūras (ziedes, parafīna aplikācijas, infrasarkanā pirts).
* Fizikālo terapiju — ultraskaņas, magnetoterapijas u.c. procedūras.
Mērenu un smagu traumu gadījumos, pēc iespējas ātrāk pēc traumas, kvalificētam ārstam (traumatologs, ortopēds, sporta ārsts) ir jānosaka diagnoze un jālemj par turpmākās ārstēšanas taktiku.
Dr. Pāvels MUSTAFINS
.jpg)
.jpg)
