Vēstures stunda

Mežmalā dusošā karavīra kapavieta izrādījās sakopta: novākts sapuvušais žogs, apgrābta kopiņa, izrautas nezāles, novietoti svaigi ziedi. Izdevās noskaidrot, ka šo svētīgo darbu pēc savas iniciatīvas veic divas pensionāres, kuras diemžēl nepiekrita atklāt savus vārdus plašākai publikai. Tikai pateicoties šo divu gados vecu sieviešu pūlēm, nežēlīgais laika rats nav spējis nolīdzināt kapavietu līdz ar zemes virsu, taču sirmgalvēm nav pa spēkam paveikt lielākus labiekārtošanas darbus.

Esmu pārliecināts, ka Svariņu aktīvākie jaunieši labprāt uzņemtos šīs kapavietas sakārtošanu, ja vien pieaugušie viņus uz to pamudinātu un arī paši nedaudz palīdzētu. Varbūt ir jāvienojas ar meža īpašnieku, lai atļauj aizvākt kritalas, izgriezt krūmājus, ierīkot taciņu no ceļa līdz kapam, uzstādīt jaunu žogu. Nebūtu slikti atjaunot vai vismaz pamatīgi notīrīt un nokrāsot kapa apmali un uzlikt kapakmeni.

Vietējie vecie iedzīvotāji zina stāstīt, ka šeit apbedīts 1. Pasaules karā kritušais krievu armijas karavīrs. Par to liecinājuši karavīra dokumenti, kas it kā esot ielikti pudelē un aprakti līdz ar viņu. Karavīra mirstīgās atliekas aptuveni 1918.-1919. gadā esot atradis un apbedījis vietējais biškopis Ustins Šuipis, kurš pats jau atdusas aizsaulē. Biškopja dēls Ivans Šuipis savulaik strādājis par Labiešu astoņgadīgās skolas direktoru un gādājis, lai skolēni rūpētos par karavīra atdusas vietu. Šāds, lūk, stāsts tiek nodots no mutes mutē.

Republikāniskajos medijos ne reizi vien diskutēts par jaunatnes vājajām vēstures zināšanām. Varbūt tālab, ka pieaugušie nemudina un neuztic pētīt vēsturi pašiem jauniešiem? Šī ir tāda iespēja.

Juris ROGA