Izglītība

Kad pie varas bija Kārlis Ulmanis, liela uzmanība tika pievērsta izglītībai. Tajā laikā mūsu rajonā uzcelta Grāveru pamatskola (1936. gads), Robežnieku, Kalniešu, Ezernieku, Varnavičos Ausekļa vārdā nosauktā skola. Par privātkapitāla līdzekļiem uzcelta ebreju skola (rajona padomes ēkas vidējā daļa). Pirms tam 1932. gadā uzcēla skolu Indrā. Visā Latvijā tolaik no jauna radās 373 skolas ēkas. Akadēmisko izglītību varēja iegūt Latvijas Universitātē, kopš 1939. gada — lauksaimniecības, kultūras akadēmijā un konservatorijā. Vidējā un augstākā izglītība bija par maksu (maznodrošinātie no mācību maksas tika atbrīvoti). Latvija ieņēma pirmo vietu Eiropā studentu skaita ziņā, rēķinot uz 10000 iedzīvotājiem, 33% studentu ņēma aizdevumu Studiju fondā.

Kara priekšvakarā

Kaimiņiem bija tradīcija vakaros sanākt kopā un apspriest pasaulē notiekošo. Vasarā pa atvērto drēbnieka-cepurnieka logu, kas atradās pirmajā stāvā, skanēja radio, visi to klausījās. Gandrīz katru dienu tā cilvēki uzzināja kaut ko jaunu. Klausītāju lielākā daļa bija ebreji, viņus stipri satrauca “kristāla nakts” notikumi Vācijā. Cilvēki emocionāli apsprieda notikušo.

Katru dienu Berlīnes radio propagandēja, slavinot nacistu un fīrera sasniegumus. Klausītāji atpazina Gēbelsa balsi. Tika ziņots par milzīgo, pat 12 reizes palielinājušos rūpniecības attīstību, par bezdarba likvidāciju, par atbalstu režīmam, kurš pārtraucis tautsaimniecības haosu. Vācija uzsāka zem- ju aneksijas programmu. Vācu radio aicināja repatriēties ārzemēs dzīvojošos tautiešus. Piemēram, Krāslavu pameta Boninu ģimene — aptiekas pilsētas centrā īpašnieki. Tajā pašā laikā no Vācijas atbrauca kāds vīrietis. Viņš staigāja, vienmēr tērpies melnās drānās, viņam galvā bija platmale. Viņš dzīvoja Kagana namā. Viņš uzreiz pievienojās radio klausītāju grupai. Tajā laikā krāslavieši apsprieda savstarpējās palīdzības līgumu starp Lielbritāniju un Franciju, ja gadījumā kādai no šīm valstīm uzbruktu Vācija.

Lielbritānija, Francija un PSRS 1939. gada pavasarī sāka sarunas par alianses izveidošanu. Pēc tam bija 23. augusts — paktu par neuzbrukšanu parakstīja PSRS un Vācija. Tagad jau zināms, ka bija arī slepenie protokoli par ietekmes sfēru sadalīšanu Austrumeiropā.

Pienāca 1939. gada 1. septembris: pēc provokācijas uz robežas Vācija uzbruka Polijai. Daudzi mūsu kaimiņi bija piedalījušies Pirmajā pasaules karā, viņi vēl labi atcerējās to laiku notikumus. Savā starpā viņi sarunājās latviski, krievu un ebreju valodā. Mans tēvs prata vācu valodu un tulkoja radiopārraides no Berlīnes, bet ar ebrejiem sarunājās viņu valodā.

Iedzīvotāji bija pārsteigti par paziņojumu, ka 1939. gada 17. septembrī Padomju Savienība uzbruka Polijai no Austrumiem. Kā zināms, abas armijas satikās vietā, kas bija atrunāta paktā. Neizpratni un skaļas runas izsauca vēsts, ka vācu un padomju karaspēks piedalījās kopīgā parādē Brestā. Atceros, ka nepazīstamais vīrietis (es par viņu jau stāstīju), pacēla roku pret debesīm un teica: “Tagad mums ceļš tikai turp.” Drīz viņš aizbrauca no Krāslavas.

Robeža starp Latviju un Poliju tajā laikā bija pa 18 kilometrus garu Daugavas daļu, tālāk tā virzījās un rietumiem. Attālums no Krāslavas nebija lielāks par četriem kilometriem. Tagad tā ir robeža starp Latviju un Baltkrieviju. Tā ka karš bija tepat blakus. Klīda baumas, ka Daugavas otrā krastā, Priedainē, redzēti četri poļu robežsargi, bet Daugavpilī nolaidās poļu lidmašīnas.

Pēc Polijas austrumu daļas ieņemšanas PSRS sāka palielināt savu ietekmi Baltijā un Somijā. Igaunijas, Lietuvas un Latvijas pārstāvji tika izsaukti uz Maskavu parakstīt līgumu “Par savstarpējo palīdzību ar PSRS”. Pēc trīs dienas ilgām sarunām, 1939. gada 5. oktobrī, tāds līgums tika parakstīts. Sākumā ar Igauniju, tad arī ar Latviju, kurai tagad bija jāielaiž savā valstī 25000 lielā padomju armija, un Kurzemē viņi sāka celt kara bāzes. To pašu nācās darīt arī Lietuvai. Saskaņā ar piekto punktu šāds līgums nekādi nemazināja valsts suverenitāti, nemainīja sabiedriski politisko iekārtu tajā, neskāra saimniecisko un sociālo sistēmu. Šo tēzi īpaši uzsvēra K. Ulmanis un ministri — lai nomierinātu tautu. Taču pagāja nepilni deviņi mēneši, un PSRS pilnībā okupēja Latviju un pārējās Baltijas valstis.

No 1940. gada aprīļa sāka pienākt ziņas par Vācijas karadarbību. Tika okupētas Dānija un Norvēģija, pēc tam Beļģija, Holande, Luksemburga. Sākās plaša mēroga uzbrukumi Francijai.

Visi saprata, ka tuvojas vēl viens asiņains karš.

Edmunds GEKIŠS

(Turpinājumu lasiet laikraksta nākamajā numurā) * * *

Papildinājumi

Rakstam “Apvērsums vai piespiedu solis” (šī gada 19. maijā) 1920. gada 1. februārī brīvības armijas un Polijas leģions nokļuva līdz Latvijas robežai, un uzreiz bija noslēgts pamiers, bet vēlāk 1920. gada 11. augustā noslēgts miera līgums, un Padomju Krie-vija atzina Latvijas neatkarību. Rakstam “Industriāli agrārā Latvija” (šī gada 26. maijā) 50 gadu laikā Ņujorkas bankā izmaksātās dividendes ļāva uzturēt Latvijas, Igaunijas vēstniecību un Lietuvas pārstāvniecību.