Marta mēneša sākumā uzzināju par iespēju piedalīties lielā svētceļojumā ar autobusu pa “vecās” Eiropas svētvietām Francijā, Spānijā, līdz pat Portugāles Fatimai — Dievmātes Marijas parādīšanās vietai, kur man laimējās būt pirms diviem gadiem.
Togad man bija neliela jubileja — priesterības 25 gadi, tādēļ arī atļāvos pabūt Portugālē ar lidmašīnu un Fatimā pavadīju 5 dienas. Tās bija neaizmirstami skaistas gan garīgā (Krustaceļš, Rožukronis ar svecītēm, lūgšanas dažādās valodās, arī latviski, sv. Mises Parādīšanās Kapelliņā), gan arī laicīgā nozīmē (bijām siltajā oktobrī, varēja pabradāt pa Atlantijas okeānu Nazarē pilsētā, baudījām skaistu atvasaru).
Uzzināju arī to, ka svētceļojums plānots pēc mūsu Lieldienām (15.-30. aprīlī) un es varu paaicināt kolēģus no Daugavpils apkalpot divas svētdienas savas draudzes Izvaltā un Borovkā.
Te ir jāpiezīmē, ka svētceļojums patiesi nav tūrisma brauciens. Kā vēlāk izrādījās, tad sešas naktis mums iznāca pavadīt autobusā, braucot tālus ceļa gabalus.
Bija divi šoferi — citādi tas nebūtu iespējams. Viesnīciņas arī nebija “daudzzvaigžņu”, bet gan bijušie garīgie semināri (divreiz), arī jauniešu mītnes utt. Ceļā tika pavadīti ap 10000 kilometru pa šīm 15 dienām.
Maksāja šis svētceļojums 300 latu, kas, protams, ir krietni lētāk par ekskursijām. Toties jāsamierinās ar zināmām neērtībām. Citreiz bija pasūtītas brokastis un vakariņas, citreiz ēdienu gādājām paši.
Garīgā ziņā jāpasvītro, ka patiešām Dievs un arī Jaunava Marija ir vienas un tās pašas būtnes katram cilvēkam atsevišķi un visai pasaulei kopumā. Sapratu tos cilvēkus, kas saka: “Nevajag nekur braukt, pietiek ar Krāslavu vai Aglonu, tepat var visu izlūgt.” Arī viena svētceļniece teica pirms pašām ceļojuma beigām: “Tagad gan biežāk brauk- šu uz Aglonu — nevajag kāpt lielos kalnos un doties tālos ceļos — mums ir tik laba Dievmāte, ka paši varbūt ikdienā piemirstam.” Darbdienās, lai arī uzstādīts Adorācijai Vissvētākais sakra- ments gan dienu, gan nakti — svētnīca ir patukša, cilvēku maz...
Ļoti vajadzīgs, lai šādu svētceļojumu tālumā (42 cilvēki autobusā) pavada priesteris kā garīgais vadītājs. Esmu par to pārliecinājies vairākkārtējos svētceļojumos uz Medžugorji, kas ir tuvāk. Katru dienu sv. Mise savā valodā, iespēja parunāt katrā laikā, arī izsūdzēt grēkus, ja tas vajadzīgs, ir ļoti nepieciešama. Mūsu autobusā (jeb “draudzē”, kā mēs to smaidot nosaucām) bija kādi 30 katoļi — pārējie bija luterāņi, metodisti, pareizticīgie, varbūt arī “mazticīgie”. Arī tādēļ braucu līdzi, to zinādams.
Svētvietās — katrā ir sava specifika. Vai lūdz veselību (Garda, Gidle Polijā), vai par mirušajiem Monližonā Francijā utt.
Nu beigšu šo ievadu un sākšu “ceļu”, katrā vietā galveno domu sakot par garīgajām vērtībām. Gadi un skaitļi lai paliek malā. Svētceļojuma apraksts būs dienasgrāmatas formā.
(Turpinājumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)
.jpg)
.jpg)
