Laimīgs lielā ģimenē

Valdis savā būtībā ir bērzinietis. Viņa vecāki dzīvoja Egļevā, bet, veidojoties kolhoziem, 1952. gadā pārbrauca uz Bērziņiem, jo sākās kulaku ķerstīšana, un uz šī fona lielo vectēva māju ģimenei faktiski atņēma, ierīkojot tajā pienotavu, bet bijušajiem iemītniekiem atstājot vien divas istabas.

”Tēvs padomāja, padomāja un devās pie mammas māsas uz Bērziņiem,” atceras Valdis. “Ar vecākiem dzīvoju līdz 15 gadu vecumam, pēc tam devos uz Rīgu apgūt arodu. Mūsdienās vecāki baidās laist bērnus no sevis, bet tolaik tā nebija. Es arī savus šodien neturu — brauciet, kur gribat, ja ir vēlēšanās. Pabeidzu 19. Rīgas pilsētas profesionāli tehnisko skolu, kurā mācījos no 1963. līdz 1965. gadam par mūrnieku-montāžnieku. Protams, audzēkņiem arī mūsu laikā radās dažādi sīki starpgadījumi, piemēram, gados vecāki lika uzdejot: ja dzirdēja metālisku skaņu, lika iz-bērt naudiņu no kabatām laukā. Tiesa, tolaik tas nebija tik traģiski, jo ēdināja valsts, ģērba valsts. Turklāt praksē varēja labi nopelnīt — no 200 rubļiem aptuveni 2/3 palika audzēknim un 1/3 pienācās skolai.”

Vecāki Valdim īpaši palīdzēt nevarēja, un viņš arī neprasīja, jo ģimenē auga pieci bērni: četri dēli un meita. Starp citu, arī Valdim pašam tagad ir liela ģimene, kādas mūsdienās jau kļuvušas par retumu — trīs dēli un trīs meitas. Vecākās — Ilga un Velta — jau precētas, dzīvo Krāslavā, dēls Aivars dzīvo Šķaunē, strādā cūkkopības kompleksā, Andris pabeidzis Dagdas arodvidusskolu un nāk palīgā tēvam, divi jaunākie bērni — Oskars un Marija - šogad pabeidz Upmalas pamatskolas 9. klasi, nu viņiem jādomā, ko darīt tālāk.

Apguvis profesiju, Valdis iekārtojās darbā Rīgā celtniecībā par mūrnieku-montāžnieku, pēc tam sekoja trīs gadus ilgs (1966-1969) dienesta laiks armijā, pēc atgriešanās turpināja darbu Rīgā būvniecībā, kur atbildīgo pieeju darbam vadība novērtēja un iecēla par brigadieri. Nodibināja ģimeni — izredzētā Marija strādāja par elektrometinātāju paša brigādē. Problēmas ar bērnudārzu un pastāvīgu dzīvesvietu lika apsvērt variantu par atgriešanos uz Bērziņiem, ko Kalnači izdarīja astoņdesmito gadu vidū. Valdis joko, ka situācija veidojās kā slavenajā sakāmvārdā — kurpnieks bez zābakiem, proti, celtnieks — bez dzīvokļa! Pa kopmītnēm ar ģimeni ilgi nevazāsies, tālab pēc dēla piedzimšanas arī pārbrauca uz Bērziņiem pie tēva un mātes.

Valdis: “Pēdējos gadus pirms atgriešanās strādāju sanatorijas būvniecībā Baldonē, kur tapa ļoti liela būve. Korpuss, ko būvēju ar savu brigādi, sen jau nefunkcionē un ir izdemolēts. Neteiktu, ka man tas grauž sirdi un sāp, bet ir dusmas uz tiem barbariem, kuri steidz visu salauzt un izdemolēt. Krāslavā tamdēļ māju Āronsona ielā nojauca, Dagdā bērnudārzu nojauca, tagad runā, ka vietu esošajā trūkst. Prieks, ka Rīgā manis būvētās ēkas funkcionē, tiesa, dažas jau citā statusā, piemēram, pāris lielas skolas, līdzīgas Krāslavas Varavīksnes vidusskolai, pārprofilētas tirdzniecības centros, bet no trim bērnudārziem nevienā vairs nav pirmsskolas izglītības iestādes. Starp citu, kāds mans paziņa lielpilsētā nopirka bērnudārzu, vienā pusē ierīkoja veikalu, otrā — autoservisu. Nesenā pagātnē pašvaldība prasīja pārdot atpakaļ, bet viņš paprasīja vairākus miljonus, lai līdz mūža galam pietiek dzīvošanai. Skaidrs, ka vieglāk jaunu uzbūvēt nekā tādu naudu maksāt.”

Bērziņos ienākumi bija zemāki, toties bija savs jumts virs galvas. Sākumā tas bija dzīvoklis, bet vēlāk daudzbērnu ģimenei piešķīra Līvānu māju, kurā pieci ģimenes locekļi mīt šobaltdien. Valdis ar smaidu atceras, ka no desmit līvānietēm tikai divas tikušas strādniekiem, pārējās — vadošajiem darbiniekiem, tolaik tiem bija pieskaitāms arī viņš — sovhoza smago darbu mehanizācijas inženieris. Ne velti bērzinieši šo apbūvi nodēvēja trāpīgā vārdā — muižnieku ligzda. Ej un dzīvo: sešas istabas, gāzes plīts, ūdensvads, lokālā kanalizācija, lokālā centrālapkure ar lietuviešu katlu! Kad vecā ekonomiskā sistēma sabruka, tos no oglēm uz malku pat nebija speciāli jāpielāgo, un lieliski šodien kalpo. Bija plānots mājas pieslēgt ciemata kanalizācijas sistēmai, bet padomju lielvalsts nomira dažus gadus par ātru.

Valdis: “Dzīvē neko nenožēloju, arī to, ka no Rīgas atgriezos uz laukiem. Marija sovhozā tāpat strādāja par metinātāju, rajonā vispār bija tikai divas sievietes metinātājas, otra — Kapiņos. Sievietes daudz atbildīgākas par vīriešiem, un viņām sanāk līdzenāka metinājuma šuve. Tiesa, algas ziņā Rīgā bija labāk, varēja nopelnīt 500-600 rubļu, bet sovhozā “Bērziņi” tikai 150-170 rubļus, un visiem maksāja vienlīdzīgi.”

Šodien Valdis un Marija ir pensionāri. Savulaik ģimene turēja lopus, bet tagad viss dārgi, un tas vairs neatmaksājas. Ģimeni uzturēt palīdz Valda krāšņu mūrnieka amata prasme. Pensionārs stāsta, ka Rīgas skolā iegūtā arodizglītība bija nepietiekama, lai mūrētu labas krāsnis, bet Bērziņos paveicās stažēties pie laba krāšņu mūrnieka Jevdokima Timofejeva, kurš Valdim nostiprināja teorētiskās zināšanas. Izrādās, sovhozā Valdis strādāja ne tikai par brigadieri būvniecībā, par santehniķi un smago darbu mehanizācijas inženieri, bet arī krāsnis mūrēja, un nekad vēl nav bijis tā, ka viņa mūrētā krāsns būtu jāpārliek. Par krāšņu uzbūvi un mūrēšanas knifiem Valdis daudz nestāsta, bet sarunā var nojaust, ka tiem ir liela loma veiksmīgā galarezultātā. Valdim nav nevienas tādas krāsns vai plīts, kas būtu īpaši iespiedusies atmiņā. Par apaļajām krāsnīm viņš izsakās, ka tādas ir viegli mūrējamas un var dabūt gatavas pāris dienās. Tā saucamā “golandka”, kuras tagad pasūta arvien biežāk, top ilgāku laiku — 6-7 dienas, jo bieži jālieto līmeņrādis, jāskatās, lai šuves, stūri un viss mūrējums ir līdzens. Diena vajadzīga vecās krāsns izjaukšanai, jo jāatlasa vecie, derīgie ķieģeļi otrreizējai izmantošanai. Ne katrs jau var atļauties krāsni zelta vērtē no pilnīgi jauna materiāla.

Acis ieplešas platas, kad pensionārs vienā mirklī sarēķina galvā visus izdevumus un piebilst: “Agrāk padomju valstī viss maksāja kapeikas, bet tagad viss ir dārgs, tāpēc jātaupa. Pirkto mālu neatzīstu, jo dārgi, bet lielā temperatūrā šuves izbirst. Bet pats galvenais ir panākt vilkmi, lai dūmi nepiepilda istabu. Ikvienam saimniekam arī jāielāgo, ka jaunu, mitru krāsni nekādā gadījumā nedrīkst kurināt — tikai dūmus palaist, lai vēlāk nav jākož pirkstos!”

Apliecinājums meistarībai ir pieprasījums — Valdi aicina mūrēt krāsnis un plītis Šķaunē, Egļevā, Ezerniekos un citur. Dzīvē Valdis sameistarojis kādu simtu plīšu, krāšņu un kamīnu. Pārliecināts, ka bez darba nepaliks nekad, un reizēm šī interese jau pat apnīk. Visilgāk kalpo krāsns, kuru Valdis mūrēja 1975. gadā, kad saņēma dzīvokli — tai jau 34 gadi! Pēc meistara vārdiem spriežot, labai krāsnij noteikti ir jānokalpo vismaz 25 gadus, ja vien to pareizi ekspluatē.

Valdis: “Neviens nekad nav žēlojies par manu darbu. Kuram katram krāšņu mūrēšana nesokas, vajag ne tikai gribasspēku, vajag talantu. Cits cenšas, bet neizdodas, citam vienkārši trūkst prakses vai intereses. Dēls savulaik izvēlējās mācīties par mūrnieku Dagdas arodvidusskolā, jo tolaik jau īsti nebija kur citur iet. Andrim vairāk patīk tehnika, bet būvniecība visai neiet pie sirds, jābūt apdāvinātam no Dieva. Taču arī prakses viņam nekādas! Vai tad tā ir prakse — ķieģeļus samūrē un atkal izjauc! Kad pats mācījos Rīgā, audzēkņus sūtīja uz brigādi, kur tika organizēta reāla būvniecības prakse, turklāt — nopelnīt varēja. Sākumā bijām kā palīgstrādnieki, pamazām uzticēja nopietnākus darbus — kādu starpsienu samūrēt un citus.”

Taču tēvam ir kam nodot savus amata noslēpumus — par krāšņu mūrēšanu interesējas jaunākais dēls Oskars, kuram šis darbs patīk, taču šobrīd viņš nevar nākt palīgā, jo ir skolnieks.

Juris ROGA