Viena no pirmajām pasu galda darbiniecēm

Jeļenas dzimtene ir Biķernieku pagasts. Viņai bija tikai divpadsmit gadu, kad sākās karš un visi Gurski evakuējās uz tālo Mari autonomo republiku. No četrpadsmit gadu vecuma, lai nenomirtu badā, viņa sāka strādāt hospitālī. Kopa ievainotos karavīrus, turklāt pastāvīgi piedalījās meža darbos. Šis darbs, kas nebija pa spēkam, arī sagrāva veselību. Viņas meitas Regīna un Tatjana uzskata, ka mātes invaliditāte — tas ir kara melnais zīmogs, kas turklāt Gursku ģimenei laupīja tēvu un brāli. Pārējie pieci atgriezās Latgalē. Agri pieaugusī Jeļena sāka strādāt par pionieru vadītāju vispirms Naujenes, pēc tam Biķernieku skolā. Tālāk liktenis izrīkojās šādi: vispirms uz kluso Krāslavu atbrauca brālis Jakovs, pēc tam arī viņa. Tā kļuva par viņas otro dzimteni sešu gadu desmitu garumā. Šeit satika savu nākamo dzīvesbiedru — Jāzepu Šaško, dāvāja viņam divas meitas.

Krāslavas vecākie iedzīvotāji, protams, atceras Jeļenu Šaško kā vienu no pirmajām pasu galda darbiniecēm.

Ātri pagāja gadi, pirms dažām dienām radi un paziņas apsveica J. Šaško 80 gadu jubilejā. Sēdēdama invalīdu ratiņos, viņa nav vientuļa: par viņu rūpējas meita Tatjana. Vecmāmiņas galvenā bagātība ir trīs mazbērni.

Aizkustinošo stāstu pavēstīja meita Regīna, kura uz mātes jubilejas svinībām atbrauca no Rīgas. Godīga dzīve, smagais kara laiks... Regīna raksta dzeju, savam vistuvākajam cilvēkam viņa ir veltījusi šādas rindas: “Lai veselība māmiņai, kas izauklējusi bērnus...” Aplūkojot laika gaitā nodzeltējušās fotogrāfijas, es izvēlējos Jeļenas jaunības gadu portretu. Tāda viņa bija tālajā 1948. gadā, kad atbrauca uz Krāslavu...

Aleksejs GONČAROVS