Reformas: pilsētās un laukos

Mērnieki sadalīja nākamajām viensētām laukumu tā, lai būtu gan zeme, gan mežs, gan purvs, gan ezers. Nākamo viensētu shēmu apsprieda sādžas sanāksmē.

Apdomāšanai — apmēram divas nedēļas, pēc tam izsole. Mērniekiem bija rezerves zeme un mežs, lai zemnieki labprātāk piekristu iegādāties mazāk izdevīgu gabalu. Tādā gadījumā viņiem pielika klāt gan zemi, gan mežu. Daudz bezmiega nakšu pavadīja nākamie saimnieki, domājot, kuru gabalu ņemt. Saņēmuši zemi, jaunie zemnieki tūlīt ķērās pie darba. Pārcelt jaunā vietā māju, kūti, šķūni, pirti nebija viegli. Pagāja vairāki gadi. Sādžās palika viena vai divas mājas.

Līdz 1932. gadam zemnieku vairākums apguva viensētu sistēmu un strauji palielināja graudu, piena, gaļas ražošanu. Valsts sāka eksportēt lauksaimniecības produkciju. Latgalē vairākkārt palielinājās linu sējplatības, no linu realizācijas zemkopji guva vislielāko peļņu. Sāka ieviest jaunas graudaugu šķirnes, līdz šim neredzētu lopu sugas, iegādājās lauksaimniecības tehniku. Šķirnes lopus nez kāpēc sauca par “zavodskije”. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas rūpniecība bija pilnībā sabrukusi, daudzu fabriku un rūpnīcu iekārtas izveda uz Krieviju. Atjaunošana bija jāsāk no nulles. Rūpniecības attīstība notika uz vietējo dabas resursu rēķina, bet produkcija tika ražota pašpatēriņam. Latvijā bija kvalificēts darbaspēks vēl pirms Pirmā pasaules kara, tāpēc strauji attīstījās kokapstrāde, pārtikas rūpniecība, mašīnbūve, tekstila un ķīmijas nozare. 1932. gadā uz pasta un telegrāfa galveno darbnīcu bāzes tika izveidota Valsts elektrotehniskā fabrika — VEF. Uzņēmums ražoja telefona aparātus, radiouztvērējus, putekļu sūcējus, gludekļus un daudz citu elektropreču. VEF produkcija bija ļoti moderna un pieprasīta. It īpaši radiouztvērēji. Laukiem, kur vēl nebija elektrības, ražoja radio ar ba- terijām. Radio padarīja krāšņāku darbaļaužu ikdienu ne tikai laukos, bet arī pilsētās. 20. gadu beigās un 30. gadu sakumā visā pasaulē palielinājās ekonomiskā krīze. Tika apturētas rūpnīcas un fabrikas, auga bezdarbs. Vispasaules krīze skāra arī Latvijas rūpniecību. 1931. un 1932. gadā (saskaņā ar to gadu datiem) rūpniecība samazinājās par 25 - 30%. Protams, bezdarbnieku pulks pieauga. Kā antikrīzes pasākums bija valdības paaugstinātā ievedmuita, vienlaikus samazinot importa apjomus. Tika realizēta Latvijas ražotāju saimnieciskās darbības aizsardzības programma. Tas palīdzēja Latvijas ekonomikai izbēgt no smagām, graujošām sekām — atšķirībā no citām Rietumu valstīm, tajā skaitā arī augsti attīstītām. Līdz ar ekonomiskās krīzes padziļināšanos, Eiropā pastiprinājās autoritārisma tendence. Pieauga ar Saeimas un partiju darbību neapmierināto skaits arī Latvijā. Arvien skaudrāk izpaudās radikālas tendences. Tāpat kā tagad, arī toreiz tika pieprasīti grozījumi Satversmē, kas ļautu atlaist parlamentu, visai tautai ievēlēt prezidentu uz pieciem gadiem, samazināt deputātu skaitu un citi. Daži konstitūcijas labojumi pirmajā lasījumā tika pieņemti. Galīgo lēmumu pieņemt iztraucēja Zemnieku savienības vadītājs Kārlis Ulmanis un viņa domubiedri, 1934. gada 15. maijā izdarot valsts apvērsumu. Iedzīvotāju lielākā daļa to uztvēra mierīgi, pat labvēlīgi — tobrīd Saeima jau bija zaudējusi tautas uzticību. Cilvēki ar cerībām klausījās K. Ulmaņa vēršanos pie tautas pa radio ar solījumu nekavējoties sākt Satversmes reformu.

Edmunds GEKIŠS (Turpinājumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)