Ar dvēselisku saturu

Katram uzdevumam viņai ir ļoti atbildīga pieeja, katrā mākslas darbā tiek ieguldīta sevis daļiņa. Skolotājas apliecina, ka meitene ļoti labi glezno, talants, ko attīstīt, viņai noteikti ir. Par jaunietes spējām var pārliecināties, aplūkojot pirmā pusgada gleznojumus, kas tika savienoti vienā slejā un izstādīti skolā, citus radošos darbus, eksāmena darbu gleznošanā. Inese jau ir uzsākusi diplomdarba skiču izveidi, jo šogad viņa absolvēs mākslas skolu. Katrā mācību priekšmetā ir nobeiguma darbs un diplomdarbs. Ikdienā audzēkņi glezno uz papīra, bet diplomdarbi parasti top uz labāka materiāla — audekla.

Saruna ar Inesi rit Ezernieku vidusskolas direktora kabinetā. Ne šis apstāklis, ne fakts, ka šī ir viņas pirmā intervija rajona avīzei, meiteni nemulsina. Izrādās, ka meitene labprāt zīmē kopš bērnības, bet mākslas skolu sākusi apmeklēt, pirmām kārtām pateicoties savai krustmātei Veronikai, kura dzīvo Dagdā un saaģitēja Ineses mammu. Lieta tāda, ka mākslas skolā stundas sākas vēlā pēcpusdienā un ilgst līdz pat plkst. 19. Pēc nodarbībām mākslas skolā Inesei nebija autobusa, ar ko nokļūt mājās, tālab nācās izman-tot krustmātes viesmīlību, pie kuras meitene pārnakšņoja un jaunās dienas rītā taisnā ceļā steidzās uz Ezernieku vidusskolu. Ja agrāk uz mākslas skolu brauca ar autobusu, tagad aizvizina tētis ar personīgo automašīnu.

Jauniete pati atzīst, ka viņai vislabāk padodas tieši gleznošana, lai gan mākslas skolā jāapgūst arī citi priekšmeti. Skolniecei sevišķi patīk gleznot dabas skatus, ziedus. Sākotnēji uz Dagdu meitene de-vusies, lai aizpildītu brīvo laiku, bet pēc tam šai lietai piegājusi arvien nopietnāk un nopietnāk. Piecos gados uzgleznots ļoti daudz. Pat ja saskaita tikai to, kas bijis jāglezno tikai pēc skolas programmas, var izveidot palielu mākslas darbu galeriju. Gleznošanas spējas meitene likusi lietā, gan uzzīmējot skolai pa kādam plakātam, gan radījusi gleznas mājās istabu noformēšanai, gan piedalījusies izstādēs un sūtījusi darbus konkursiem. Viņai nav padomā neviens pasaules vai Latvijas līmeņa mākslas korifejs, kuram topošā māksliniece gribētu līdzināties, jo nekad tik dziļi par to nav domājusi.

Inese: “Modernajos glezniecības stilos nesaskatu neko skaistu, mūsdienu moderno mākslu īsti neizprotu. Kas gan tajā tik skaists, lai no sirds par to jūsmotu? Man tuvāki mākslas darbi ar dvēselisku saturu. Klasesbiedri pret manu vēlmi gleznot izturas ļoti saprotoši, visās jomās cenšas būt izpalīdzīgi. Vidusskolā mums nav vizuālās mākslas, bet es turpinu gleznot gan mākslas skolā, gan mājās gleznoju pati sev. Tagad top gleznojums ar pavasara skatu, kas būs dāvana mammai par viņas atbalstu un doto iespēju pabeigt mākslas skolu. Nesen draudzenei gleznoju, īstenībā daudzi lūdz kaut ko uzgleznot.

Iespējams, ka arī savu nākotnes profesiju saistīšu tieši ar mākslas nozari, vismaz agrāk man bija šāda pārliecība. Gribēju apgūt dizainera profesiju vai tamlīdzīgu. Tagad gan māc nelielas šaubas — valstī ir krīze, šķiet, ne- vienas profesijas pārstāvjus nekam vairs nevajag. Mana vecākā māsa savulaik augstskolā apguva vēsturnieces profesiju, strādāja Rīgā muzejā, tagad auklē savu mazo bērnu. Vēsture mani interesē, bet ne tik ļoti, lai ietu māsas pēdās. No vidusskolas priekšmetiem tuvāka šķiet matemātika, kas savulaik vispār ļoti labi padevās, bet tagad jāpiestrādā vairāk.”

Inese mācās labi, vidējā atzīme ir starp 7 un 8 ballēm. Dzīvot Rīgā negribētu, bet arī laukos palikt nevēlas. Dzīvei pievilcīgākas meitenei šķiet nelielas pilsētas. Šobrīd gan Inese ir lauciniece — vecāku mājas ir Ūdrijā, apmēram trīs kilometrus no pagasta centra. Vecākiem ir sava zemnieku saimniecība, no tās ģimene arī dzīvo. Inese stāsta, ka viņai nākas daudz palīdzēt vecākiem, piemēram, ravēt dārzu vasarā. Tomēr laika izklaidēties arī pietiek. Parasti meitene dodas uz Ezernieku tautas namu, bet dažreiz brauc uz Dagdu, kur vairāk patīk, jo tur daudz draugu.

Inese: “Draugu man netrūkst arī šeit, bet Dagda ir tālāk no mājām — ar tiem draugiem retāk satiekos, varbūt tāpēc atpūtas iespējas mazpilsētā vilina vairāk.”

Inesei faktiski nav citu hobiju, kā vien gleznošana. Meitene atzīstas, ka viņai nepadodas zīmēt karikatūras, bet tām ar glezniecību ir maza saistība. Izdevumu ziņā meitenes aizraušanās nav pārāk dārga, vismaz viņai tas ir pieejama. Tiesa, agrāk daudz ko no nepieciešamā nopirka pati mākslas skola, tagad audzēkņiem jātērējas vairāk, jo skolai apcirpuši finansējumu. Ja Inesei gribas relaksēties vai vienkārši apnīk sēdēt pie mācību grāmatām, meitene apsēžas pie datora noskatīties kādu filmu. Viņai ir viena vājība — patīk stādīt puķes, jo izplaukušas tās rada milzu prieku un gandarījumu. Sarunbiedre aktīvi sporto, kas raksturīgi daudziem jauniešiem. Viņai šķiet interesanti vecāku cilvēku atmiņu stāsti.

”Ar mums kopā dzīvo vecmāmiņa, kurai bija vērpjamais ratiņš,” turpina Inese.” Tagad to vairs neizmanto, bet agrāk vecmāmiņa pat ļāva man pamēģināt vērpt dziju. Atceros, nebija viegli spiest ratiņa pedāli, bet priecājos, ka man sanāca. Vecmāmiņa man arī daudz stāstījusi par savu dzīvi, par laiku, kad nebija elektrības un televīzijas, cilvēkiem vispār nebija ko darīt. Bija arī tādi laiki, kad nebija ko ēst, kad pēc maizes stāvēja garās rindās. Interesanti, ja tagad ir krīze, kas tad bija manas vecmāmiņas jaunības laikā?”

Juris ROGA