Andrupenes lauksaimnieku panākumi un problēmas

Tas nozīmē, ka viņi caur kooperatīvu realizē savā saimniecībā saražoto pienu akciju sabiedrībai “Preiļu siers”. Tāda situācija veidojas tāpēc, ka daži cilvēki, kuriem šobrīd lopiņu nav, ir pārdomās — pirkt vai nepirkt gotiņu, daži nav oficiāli pārtraukuši savu darbību kooperatīvā, lai gan viņus ar to vairs nekas nesaista, un ir neaktīvie — vienu gadu pienu nodod, otru gadu govs ālava.

PKS “Avots” darbojas kopš 1993. gada, kooperatīva valdes priekšsēdētāja un pagasta lauku attīstības speciāliste Valentīna Avgustova neatceras tik smagu situāciju piena lopkopībā, kāda ir patlaban. Samaksa par pienu tiek saņemta ar lieliem kavējumiem, cenas krasi mainīgas, bet ļoti zemas. Šādā situācijā cilvēki ķeras pie katra salmiņa. Tiesa, nav ziņu, ka kāds no biedriem mēģinātu realizēt pienu, apejot savu kooperatīvu, bet arvien lielāka interese ir par tiešo tirdzniecību.

“Mēs nekādā gadījumā neesam pret tiešo tirdzniecību — cilvēkam taču ir kaut kā jāizdzīvo,” stāsta Valentīna. “Mums ir piena lopkopji, kuri grib iet šo ceļu, un daļu piena realizēt tiešajā tirdzniecībā. Viņi nāca konsultēties, kā to pareizi izdarīt? Katra pagasta lauksaimniecības konsultants iedod padomu, kā piena piegādes kvotas pārvērst par tiešās tirdzniecības kvotām, iestāsta, kā pareizi tas jādara. Vienkārši tāpat iet un tirgot nedrīkst, vajag pārvērst kvotas, vajag veikt analīzes, pareizi jānoformē dokumentācija par ieņēmumiem, jā- izņem vajadzīgās izziņas. Ja pienu realizē tieši kombinātam, “jāatbrīvo” tas piena daudzums, ko zemnieks plāno pārdot tiešajā tirdzniecībā, jāveic izmaiņas līgumos. Tas pats attiecas uz koo-peratīva biedriem. Lai vēlāk ne-rastos sarežģījumi, uzreiz viss jāsakārto pareizi, tāpēc arī visiem pārējiem rajona lopkopjiem silti iesaku vērsties pie saviem konsultantiem, lai izstāsta par tiešās tirdzniecības kvotām, pirms vēl kaut ko uzsākāt darīt. Kļūdas maksā dārgi, jo piena kvotu inspektors var ierasties un painteresēties, kur esat likuši saražoto pienu, pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti stingri raugās, lai pārtikas apritē viss būtu kārtībā.”

Andrupenes pagasta lauksaimniecības balsts viennozīmīgi ir pienkopība. Cūkkopība attīstīta vāji, zemnieki pēdējos trīs gados masveidā likvidēja sivēnmātes, atstājot minimumu pašu vajadzībām. Nedaudz labāka situācija graudkopībā — pagasta teritorijā strādā tādi mūsu mērogiem lielzemnieki kā Levkovs, Zvidriņš, lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība “Andrupene”. Levkovu saimniecībā ir kāds desmits gaļas šķirnes lopu, nevienam citam zemniekam pagastā tādu nav. Pārējie graudus audzē pašpatēriņam, izmantojot lopbarībai, lielākās saimniecībās sēj no pieciem līdz desmit hektāriem. Ir cilvēki, kuri sēj vēl mazākas platības, bet ar to pietiek labi ja vistām.

Ir divas saimniecības, kuras nopietni pievērsušās aitkopībai. Viena no tām pārstāvēta aitkopības asociācijā, audzē tīršķirnes aitas un realizē kā šķirnes materiālu. Otra saimniecība orientējusies uz gaļu. Ar vilnas ražošanu nenodarbojas neviens, jo pēc vilnas vispār nav pieprasījuma.

Lielu ieguldījumu lauku vides uzturēšanā dod tūrisma nozare, kas Andrupenē ir labi attīstīta. Retais nebūs dzirdējis par zemnieku saimniecības “Kaparlauki” piedāvājumu laivās izvizināt tūristus caur ezeru tīklu. Ne mazāk skanīgas ir z/s “Zundi”, z/s “Pinti”, viesu māja “Bronki” un citas, bet visu spicē noteikti liekams muzejs “Andrupenes lauku sēta”, kas šogad realizēs būtisku attīstības projektu, par kuru jau pastāstījām saviem lasītājiem vienā no nesenajiem avīzes numuriem.

Pagasta teritorijā darbojas divas stādu audzētavas, kuras startē arī projektos. Viena no tām ir SIA “Andrupenes koku audzētava”, otra — IK “Stādaudzētava “Sprogas”“. Kā stāsta pagasta lauksaimniecības organizatore, stādaudzētavu produkcija ir pieprasīta, stādus var audzēt cauru gadu, ko arī abas ļoti centīgi dara. Pavasarī stādaudzētavas piedāvā iedzīvotājiem puķu, tomātu, kāpostu un citus dēstus.

Pagasta teritorijā darbojas trīs kooperatīvi — “Astašova”, “Draudzība” un “Andrupene” — kas nāk talkā zemniekiem, sniedzot viņiem nepieciešamos pakalpojumus lauku apstrādes darbos. Kooperatīvi izveidojušies pēc ģeogrāfiskā principa, sadalot apkalpes teritoriju atbilstoši bijušajiem sovhoza iecirkņiem. Pakalpojumu kopums visiem līdzīgs, vienīgi LKS “Andrupene” pieder sava zeme un kalte, kooperatīvs nodarbojas ar graudkopību, pārdod graudus gan saviem biedriem, gan visiem, kam tos vajag. Pakalpojumu cenas visos kooperatīvos salīdzinoši augstas, bet arī pakalpojumu izmaksas ir augstas. Mazāk būtu problēmu, ja maksājumi netiktu kavēti, bet diemžēl šī ķēdīte izskatās nesaraujama: zemniekiem maksājumus kavē pārstrādātāji, zemnieki nespēj laikā samaksāt kooperatīviem.

Arī Andrupenes pagasta zemnieki ir ņēmuši kredītus. Konsultante apgalvo, ka tas darīts veselā saprāta robežās, taču norēķināties ar bankām tagad ir ļoti, ļoti grūti un neko nevar atļauties ieguldīt ražošanā, kā tikai visu naudu novirzīt kredīta atmaksai. Kam bija palielāks ganāmpulks un nepietika Eiropas naudas standartu sasniegšanas projektu realizācijai, vajadzēja pielikt savu naudu klāt — tas nozīmēja ņemt kredītu. Cilvēki nenolaiž rokas, strādā, bet traki tas, ka pavasarī trūkst naudas un nevar sagatavoties sējai, apstrādāt laukus. Viegli neklājas arī tiem, kam kredītu nav, jo daļai jāskolo bērni un studiju maksa nav mazā, plus dzīvošana un citi izdevumi.

PKS “Avots” grāmatvede un vetārste Iveta Stepiņa norāda, ka jācenšas saimniekot efektīvāk. Piemēram, vidējais izslaukums šodien nepārsniedz 4,5 tonnas no govs, bet starp saimniecībām tas ir pat krasi atšķirīgs. Tie, kuri savas govis baro labāk, slauc pat 6-7 tonnas.

“Vienkāršajiem cilvēkiem trūkst zināšanu, nereti viņi sūdzas, ka govis bieži slimo,” stāsta Iveta. “Diemžēl viņi neņem vērā, ka tagadējām mākslīgās apsēklošanas ceļā iegūtajām govīm ir ļoti liels potenciāls, bet tās arī slimo, ja pietiekamā daudzumā nesaņem kvalitatīvu barību. Tāda govs teorētiski var dot pat vairāk par desmit tonnām piena, bet viņām nepieciešama spēkbarība. Vecās gotiņas nebija tik pienīgas, tālab arī nebija tik prasīgas pret barību. Zināšanas par gotiņu turēšanu un higiēnu zemniekiem ir vēl ļoti sliktas. Mēģinām tās paaugstināt, cenšamies apmācīt, kā pareizi jābaro, jāslauc govis, rīkojam izglītojošas sanāksmes, pieaicinām speciālistus no Preiļiem.”

Valentīna: “Jau tad, kad vēl nebija pagastos lauksaimniecības konsultantu, PKS “Avots” speciālisti konsultēja cilvēkus un mēģināja visu paskaidrot. Mums ir vieglāk, jo esam divi speciālisti katrs savā jomā. Piemēram, aptuveni 70% iedzīvotāju blokkartes aizpildīšanu uztic lauksaimniecības konsultantam, jo tā viņiem vieglāk.

Esam rakstījuši projektus gan saviem cilvēkiem, gan Andzeļu, Konstantinovas, Priežmales iedzīvotājiem, kuri pie mums nodod pienu. Savā laikā tie bija projekti, tagad palīdzam sastādīt atskaites. Cilvēkam ir ērtāk atnākt šurp. Ir pat tādi, kas atnāk ar neatvērtu vēstuli, jo tik un tā bez konsultanta skaidrojuma tās saturu neizprot.

Atgriežoties pie projektiem, pa šiem gadiem esam uzrakstījuši ap simtu. Aptuveni tikpat būs uzrakstījusi kādreizējā sovhoza laiku praktizējošā grāmatvede Velta Kursīte, kura palīdz iedzīvotājiem aizpildīt arī ienākumu deklarācijas. Vārdu sakot, visi, kuri atbilda kritērijiem, arī realizēja projektus. Tas bija liels atbalsts ģimenēm. Laucinieki veica saimniecību pārstrukturizāciju, būvēja piena mājas, raka akas un daudz ko citu darīja. Jau tapuši septiņi jauni projekti daļēji naturālām saimniecībām, kuras savā laikā neiesniedza pieteikumu un kuras atbilst šiem kritērijiem. Bija arī lielāki — saimniecību modernizācijas — projekti, kurus realizējot zemnieki pirka traktorus un citu lauksaimniecības tehniku.”

Juris ROGA