Gribi strādāt — darbs būs!

Aulejas pagastā bezdarbs ir 10,4%, skaitliski — 45 cilvēki, no tiem 23 sievietes, 18 vīrieši un četri jaunieši līdz 25 gadiem. Bezdarbnieku nodarbinātības problēmu risināšanā šeit iesaista arī pagasta zemnieku saimniecības, pašvaldībai talkā ir nākušas z/s “Pakalni”, z/s “Līva” un z/s “Birztaliņas”. Katru gadu trīs līdz seši vietējie bezdarbnieki tika iesaistīti algotajos sabiedriskajos darbos, jo pašvaldība rakstīja pieteikumus un klauvēja pie NVA durvīm, lai saņemtu iespējami vairāk šādu darbavietu. Pērn pagastā uzsākts mērķa grupas bezdarbnieku nodarbinātības pasākums — pēc šī projekta minimālo darba algu vienu gadu saņems kāda bezdarbniece, kura pamatā norīkota labiekārtošanas darbos baznīcas, kapsētas teritorijā un citur. Savukārt pasākumā noteiktām personu grupām ir iesaistīti divi cilvēki, kuriem, līdzīgi kā iepriekšminētā pasākuma dalībniecei, pusi minimālās algas maksā pagasts, plus sociālais nodoklis, bet pusi dod valsts. Arī šis pasākums ir gadam, abi vīrieši pamatā nodarbināti labiekārtošanas darbos, vienam ir uzticēts motorzāģis, lai izzāģētu ceļmalas krūmus. Iepriekšējā pieredze rāda, ja ik pēc mēneša vai diviem motorzāģi jāuz- tic citam, tad rezultātā ik pēc mēneša vai diviem arī motorzāģis jāved remontēt. Tagad problēmas nav.

Pagājušajā vasarā pašvaldība pirmoreiz nodarbināja četrus skolēnus. Šogad acīmredzot valsts šos pasākumus nespēs līdzfinansēt, līdz ar to skolēniem nav dižu cerību vasarā nopelnīt.

Pagasta priekšsēdētājs Aivars Umbraško stāsta, ka nelielu triecienu guvusi lauku tūrisma nozare: “Lauku tūrisma uzņēmējiem ir sarucis pieprasījums pēc dažādiem pakalpojumiem: pirts, guļvietām un atpūtas. Līdz ar to uzņēmējs atlaiž darbiniekus, viņi papildina bezdarbnieku rindas. Tiesa, runājot par bezdarba līmeni laukos, par bezdarbniekiem var uzskatīt tos, kuri ir nelabojami slinki vai žūpas. Visiem pārējiem ir simtprocentīga garantija, ka darbu var atrast. Tiesa, nereti tam ir sezonāls raksturs, samaksa nav liela, bet darbu var sameklēt.”

Šos vārdus apstiprināja pagastā sastaptie bezdarbnieki — Ināra Liepiņa un Jānis Umbraško, kuri pilda algotos pagaidu darbus, un Juris Sokolovskis, kurš pilda pasākumus noteiktām personu grupām un pieņemts darbā uz gadu. Visi trīs gaidīja transportu, lai dotos sagatavot malku kādam pensionāram. Viņi apgalvoja, ka saskata jēgu savā darbā, jo ir sajūta, ka viņi vajadzīgi sabiedrībai un konkrētiem cilvēkiem. Piemēram, kurš gan cits par velti sagatavos malku nespējīgam pensionāram?

Juris: “Laukos patiesībā bezdarba nav, jo katrs, kurš grib — strādā. Mums uztic dažādus darbus, šodien tā ir malkas sagatavošana pensionāram, rīt tā varētu būt pašvaldības teritorijas uzkopšana. Samaksa — pēc līguma, minimālā darba alga. Bet iztikšanai man ar to pietiek, jo obligātie maksājumi — dzīvoklis, elektrība, gāze — ir samērīgi.”

Pēc profesijas Juris ir krāsotājs-apmetējs, bet nekad tajā nestrādāja. Viņam atšķirībā no abiem pārējiem ir dzīvoklis un nav iespēju turēt lopus, nav arī zemes.

Jānis savulaik pabeidzis Dagdas lauksaimniecības profesionāli tehnisko skolu kā traktorists-meliorators, līdz dienestam armijā nedaudz pastrādāja sovhozā kā traktorists praksē. Pēc armijas darīja dažādus darbus, jo juku laikos traktoristus vairs nevajadzēja. Tagad vienīgā nauda ir no algotajiem darbiem, kā arī liels atspaids ir paša izaudzētie dārzeņi, saražotais piens un gaļa.

Ināra pēc ilga, ilga laika pirmo mēnesi pilda algotos darbus. Līdz šim veica gadījuma darbus. Savulaik viņa izmācījusies par bērnudārza audzinātāju, bet šajā profesijā nostrādāja tikai gadu, jo bērnudārzu slēdza. Nesen pabeidza pārdevējas kursus, bet nav transporta, lai nokļūtu ne uz Krāslavu, ne uz Dagdu. Priecājas, ka dzīvo personīgajā mājā — tomēr vieglāk, jo var izaudzēt savu cūciņu, kartupeļus, turēt gotiņu. Atšķirībā no abiem vīriešiem viņai ir ģimene — divas meitas, kuras mācās Dagdas vidusskolā. Skolot bērnus, cīnoties ar naudas trūkumu, ir ļoti grūti. Ināra ļoti pateicīga pagasta pašvaldībai, kura atbalsta tādus kā viņa. Abas meitas dzīvo vidusskolas kopmītnē, par kurām maksā pagasts. Sieviete ar lielām bažām runā par nākotni: “Nezinu, kā būs nākamgad, vai novada pašvaldība lauciniekus atbalstīs vismaz tikpat lielā mērā, kā tagad? Viena meita nākamgad skolu pabeigs, atkal jādomā, ko darīt tālāk? Šodien, cik noprotam, neviena profesija nav vajadzīga, nekam tevi nevajag.”

Sarunas biedri vienotā frontē stāsta, ka liekus izdevumus jau tā niecīgajā budžetā viņiem rada nodarbinātības dienesta apmeklēšana — sabiedriskais transports šodien ļoti dārgs. Vēl visādas informatīvās dienas — arī uz tām jābrauc, pretējā gadījumā bezdarbnieka statusu var atņemt un nebūs arī algoto pagaidu darbu un būs jāmeklē, kur strādāt nelegāli, lai samaksātu obligātos maksājumus un neciestu badu. Lauciniekiem ir sarežģīti apmeklēt arī dažādus kursus. Arī no darba piedāvājumiem Rīgā vai citās attālākās vietās ir jāatsakās.

Juris ROGA