Īpašas kontroles zonā

Pēc senās tradīcijas ikgadējās pavasara tehnikas skatēs piedalās arī laikraksts “Ezerzeme”. Šoreiz mēs izvēlējāmies vistālāko maršrutu — Šķauni: pierobežas zonā Latvijas robežu sargi stingri kontrolē transporta, tajā skaitā arī lauksaimniecības tehnikas kustību. Ikviens pārkāpums, kā arī neizieta tehnikas apskate var sagādāt ne tikai brīdinājuma rakstura nepatikšanas. Kā zināms, krīze vissāpīgāk skāra lauksaimniecības produkcijas ražotājus, bet te vēl uznāca šausmīgs sausums. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, sacīšu: ka cilvēku noskaņojums nav nekāds labais, taču no sarunas ar mani neviens neizvairījās. Prese paliek par pēdējo instanci, kur kritiskajā situācijā vēl vēršas lasītāji. Un mēs cenšamies reaģēt uz katru saucienu pēc palīdzības. Vai tehniskās uzraudzības dienests vajadzīgs — tas ir strīdīgs jautājums, un es domāju, ka arī šī reportāža būs atbilde uz to. Pirmkārt, lauku mehanizatori lielākoties ir atbildīgi, likumam paklausīgi ļaudis. Viena lieta ir strādāt ar savu traktoru kaut kur nomalē, cita lieta — art un sēt pie lielceļa, kur tikšanās ar pārbaudītājiem ir pilnīgi iespējama. It īpaši tad, kad, pārbraucot no viena lauka uz otru, nākas izmantot lielceļu. Otrkārt, valsts tehniskās uzraudzības dienesta plānotās pārbaudes — tā ir garantēta drošība. Ir zināmi gadījumi, kad ceļu satiksmes un traktortehnikas ekspluatācijas noteikumu ignorēšana beidzās ar lielām nepatikšanām. Avāriju taču vieglāk ir nepieļaut.

... Tiklīdz speciālā mašīna šķērsoja Šķaunes pagasta robežu, kad sekoja pirmā pietura, bet precīzāk gatavības minilīnija. Šosejas malā rindā bija nostādīti trīs riteņtraktori. Dienesta vadītājs Zigmunds Blaževičs un vecākais inspektors Jevģēnijs Vaivods uzreiz pienāca klāt savam vecajam paziņam Arkādijam Luriņam. Paspieda roku vietējam vecākajam mehanizatoram. To darīju arī es, jo sen pazīstu šo cilvēku. Jūlijā zemnieku pēctecim apritēs 85 gadi, taču viņš ir možs un sparīgi vada savu T-40, kas ir trīs reizes jaunāks par savu saimnieku. Turklāt strādā precīzi, kā pulkstenis. Viesi no pilsētas sākumā painteresējās par veterāna veselību, bet viņš tikai atjokoja: “Vai tad tas ir vecums, mana māmuļa nodzīvoja tieši 107 gadus, vai tad es esmu sliktāks... Cik atceros sevi, strādāju ar traktoriem, arī tagad viensētā bez tehnikas nevar iztikt. Kaimiņi ir patālu, ar zirgu man netikt galā, bet ar riteņtraktoru — pavisam vienkārši. Paldies, ka atbraucāt uz šejieni un man nav jādzen traktors uz ciematu — tas ir krietns attālums, bet dīzeļdegviela nav lēta.

Kādi ir ilga mūža un možuma noslēpumi? Veseli divi. Pirmais —meita Leontīne, kura pēc profesijas ir ārste, bieži apmeklē savus vecākus. Gan paārstē, gan apgādā ar zālēm. Otrais — savs medus, es esmu biškopis amatu savienošanas kārtībā. Tā jau sanāca, ka divas meitas ar ģimenēm dzīvo Rīgā, bet dēls Jānis pierakstījies Ventspilī. Visi apciemo mūs ar Valentīnu. Arī mazbērni un mazmazbērni. Nejūtamies vientuļi. Tiesa, gadi ņem savu, taču gotiņu vēl turam. Dzīve pilsētā nav domāta mums.” Nepagāja ne pusstunda, kad tehnikas apskate ar visu vajadzīgo dokumentu noformēšanu lauka apstāk-ļos beidzās. Nākamā īsā pietura — Muižniekos, bet Šķaunes ciematā pārbaudītājus gaidīja gara traktoru rinda. Ātri tika ierīkots improvizēts poligons un sākās tehnikas pārbaude. Mehanizatori uztraucās — kā nekā eksāmens. Anatolijs Harčenko pārdzīvoja par dēlu: lai gan MTZ izskatās kā bilde, bet tā saimnieks ir jauns. Nekas, viss beidzās labi.

Toties Pāvels Višņevskis tehnikas apskates laikā neuztraucās. Viņa traktors “Belarus” kalpo piekto gadu, un kopumā saimnieks apmierināts ar pirkumu, lai gan bija viena tehniska problēma. Arī Eiropas standartiem atbilstošā traktora cena 15000 latu ir pilnīgi normāla. Ja pierobežas pagastā jau ir pieci jauni kaimiņvalsts Baltkrievijas ražojuma “dzelzs rumaki”, tas jau liecina par to, ka Lukašenko tehnika mums ir pieejama. Kopā ar saimniecības “Bebri” īpašnieku mēs pasūrojāmies par sauso aprīli. Visa Pāvela Višņevska graudaugu platība aizņem pussimta hektāru, vasarāju sēju viņš pabeidza vēl 23. aprīlī, tagad, lūk, laiku pa laikam raugās debesīs cerībā, ka uznāks lietus. Pagājušajā gadā saskaņā ar līgumu izdevās realizēt 50 tonnu graudu, būtu tā šogad... Ka tikai krīze neapcirptu cenas, vissāpīgākais tas, ka nav pārliecības par rītdienu.

Liela ir zemnieku saimniecība “Jaunozoli”, kura piedāvā vietējiem cilvēkiem 17 darba vietu. Uz pavasara eksāmenu tehniku atgādāja visi ģimenes firmas pārstāvji — pagasta vadītājs Konstantīns Andžāns un viņa dēli Ilmārs un Rolands. Vispārēju uzmanību saistīja traktors HTZ-30, kas, iespējams, ir pirmais rajonā. Ukraina, pārejot uz Eiropas standartu, pratusi saglabāt traktoru ražotni. Sabiedriskā padome draudzīgi nolēma: Harkovas ražojums ir pilnīgi veiksmīgs. Rietumu dzinējs, droša ritošā daļa, mūsdienīgs dizains un cena, kas pieejama pat Latgales zemniekam.

No vienas puses, Šķaune ir visattālākais rajona stūrītis. No otras puses, ciematam zināmā mērā paveicies ar nodarbinātību: pagaidām saglabāta pamatskola, cūkkopības komplekss darbojas, arī darbs robežsardzē neļauj daudzām jaunajām ģimenēm pamest Latgali. Kas būs pēc teritoriāli administratīvās reformas, turklāt vēl progresējošās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos — pilnīga neziņa. Kontaktējoties ar Šķaunes zemniekiem, man šķita, ka visi viņi noskaņoti optimistiski. Vietējie cilvēki skaidri apzinās, ka pilsētas amatvīru bezdarbība var izraisīt valsts krahu, Latvijas otrā neatkarība taču tika izcīnīta ar lielām grūtībām. Zaudēts dārgais laiks... Cik ilgi var kļūdīties un necienīt darba cilvēku?

Pēc tehnikas apskates procedūras daudzi sirsnīgi pateicās inspektoriem par uzmanību lauku cilvēkiem. Četrdesmit tehnikas vienību gatavības līnijā — šis skaitlis ir iespaidīgs. Tagad droši var izbraukt uz pierobežas ceļiem, kas stingri tiek kontrolēti. Pat no gaisa.

Aleksejs GONČAROVS