Pakalnos saimnieko, apsteidzot krīzi

Saimniekošanas sākumu Aivars atceras tā: “Lauksaimniecisko darbību iesākām ar lopkopību, bet šodien piena lopkopība nav rentabla. Nojauta, ka piena nozarē briest lielas problēmas, radās jau pirms gada, lai gan tobrīd par pienu maksāja labi un ārēji situācija šķita vienkārši spīdoša. Taču iekšēji nejutos pārliecināts, nolēmu — vajag nodrošināties. Jau gadu turam sivēnmātes un sivēnus, taču arī govis paturējām — es neredzu nekādu nopietnu argumentu, lai šobrīd izkautu labu ganāmpulku, jo atjaunot būs krietni dārgāk. Realizējam sivēnus un gaļu, bet tagad skatos, ka arī šī nozare drīz nebūs nekāda glābēja, vajag nodrošināties vēl pamatīgāk, izveidojot rūpniecisku ražotni. Ko gan tādu laukos var ražot? Taču ne jau ķieģeļus... Paraudzījos visapkārt — grāvmalas, lauki un meži krūmu pilni. Varētu izcirst, pārstrādāt visu šķeldā un pārdot. Jūs pilsētas dzīvokļos taču gribēsiet ziemā sildīties, vai ne?”

Aivara kurināmā ražošanas projekts ir atbalstīts, par Eiropas fondu līdzekļiem viņš iegādāsies traktoru ar piekabi, šķeldotāju un mēģinās stiprināt savu saimniecību arī ar rūpnieciskas produkcijas ražošanu, kura gan ir tiešā veidā saistīta ar lauksaimniecisko darbību. Plānotā šķeldas ražotne varētu radīt kādu papildus darbavietu. Vārdu sakot, labums visiem. Zemnieks nav laidis garām nevienu piedāvāto iespēju realizēt saimniecībā to vai citu projektu, iegādājoties gan lauksaimniecības tehniku, gan realizējot būvniecības ieceres. Z/s “Pakalni” ir bioloģiskā saimniecība, kurā stingri ievēro augu seku. Visu nepieciešamo lopbarību saražo paši, ja, piemēram, pirkt kaut vai sienu, tad ieguldījumus nevarētu atpelnīt pat tajos laikos, kad piena iepirkuma cena bija krietni augstāka par pašreizējiem apmēram 11 santīmiem kilogramā. Popularitāti guvusī tiešā tirdzniecība, pēc Aivara domām, ir laba izeja lielpilsētu tuvumā, bet viņa saimniecība ir tālu no Daugavpils. Nedaudz tuvāk ir Krāslava, bet tā ir maza pilsēta, kurā visiem nav vietas. Aivaru neizbrīna fakts, ka daudziem zemniekiem rūpnīcas maksā pavisam maz, jo šodien noteicošais ir kvalitāte: “Ir uzbūvēta piena māja, mēs realizējam tikai kvalitatīvu pienu. Pat tad par to maksā 11 santīmus, bet ne tik senā pagātnē bija 27 santīmi.”

Ar lauku darbiem saimniekam palīdz tikt galā ne tikai tehnika, bet arī algots darbaspēks — saimniecība nodarbina divus cilvēkus. Interesanti, ka Aivars nomā lielāko daļu lauksaimniecības ražošanā nepieciešamo platību — apmēram 80 hektāru, bet savas zemes ir tikai 27 hektāri, plus mežs, kuru saimnieks ir zāģējis tikai būvniecības vajadzībām. Lauku ļaudis, kuri iznomā zemi, ļauj to lietot uz goda vārda. Patīkami, ka lielākā daļa arī tur savu vārdu, kas ir ļoti svarīgi, jo 16 slaucamas govis, kā arī teles kaut kur tomēr jāgana un barību ziemai tām arī jāsagādā. Sējplatības saimniecībā aizņem krietni daudz hektāru, viss lopiem, realizācijai nekas nepaliek. Vajadzētu iegādāties jaunu graudaugu novākšanas kombainu, jo padomju laika “Jeņisej” arvien vairāk sāk atgādināt graudu kaisītāju. Pagaidām zemnieks šādu pirkumu nevar atļauties.

Aivaram ir paņemti palieli kredīti, no kuriem viņš nebaidās: “Esmu pārliecināts, ka mana ģimene ne vien centīsies atdot kredītus, bet arī spēs to izdarīt, jo neesam grābuši aizdevumus, lai tikai dabūtu pēc iespējas vairāk. Zelta pili laikam gribas katram, bet šobrīd tā nesanāk — dzīvojam tā, kā varam atļauties. Esmu pārliecināts, ka visi tie, kuri kredītus ņēmuši ar prātu, tos arī atdos. Problēmas ir tiem, kuri kreditējās neapdomīgi un naivi cerēja, ka dzīvē viss nemitīgi ies augšup.”

Aivars uzsver, ka dzīvo bērnu dēļ, viņam pats galvenais, lai dēli būtu nodrošināti. Vecākais — Agris — ir Rīgas Tehniskās universitātes students, jaunākais — Ivars — izvēlējās Latvijas lauksaimniecības universitāti Jelgavā. Tēvs domā, ka vecākais dēls diez vai atgriezīsies laukos, bet jaunākajam noteikti jānāk atpakaļ.

“Citādi viņam nebūs ļauts darīt,” puslīdz nopietni, puslīdz jokojot uzsver Aivars. „Lai apprec skaistu meiteni un ved uz dzimtas mājām. Tiesa, pie manis būs jāstrādā. Ja strādās — būs paēduši, ja nē, tad laukos nav ko darīt, jo šeit kaut ko sasniegt var tikai ar sūru darbu. Mostos sešos, tikai sējas laikā nākas izberzēt acis vēl agrāk, gulēt dodos pēc vienpadsmitiem vakarā. Vasarā televizoram laika neatliek — viens darbs padarīts, jau nākamais gaida.”

Aivars savulaik pabeidza Višķu sovhoztehnikumu, strādāja par mehāniķi, inženieri, kad sovhozs sabruka, sāka saimniekot patstāvīgi. Zemnieka dzīvesbiedre Elza — bijusī informātikas un skaitļošanas centra darbiniece, kurā apstrādāja padomju saimniecību un kolhozu dokumentus. Datoru tolaik nebija, bet šāda tāda mehanizācija skaitļošanas centros gan bija. Apprecējās ar zemnieku, kurš bija nelokāms: “Uz Krāslavu nebrauksim!”. Nācās atgriezties uz Auleju, sākt dzīvi sovhoza uzbūvētā mājā, kura vēlāk tika atpirkta īpašumā. Aivara mamma Regīna cenšas aktīvi palīdzēt z/s “Pakalnu” saimniekiem ar padomu un savu darbu. Padomus dēls uzklausa daļēji, jo “ne visi tās paaudzes padomi īsti der mūsdienu apstākļiem, bet šad tad gadās arī kāds visai noderīgs.”

Zīmīgi, ka sava dienesta laikā armijā, kas ritēja Valsts drošības komitejā, Aivars savu izredzēto ir aicinājis braukt dzīvot uz Maskavu, kur viņam piedāvāja labas izaugsmes iespējas, bet mīļotā meitene atteicās no dzīves lielvalsts galvaspilsētā. Aplūkojot Aivara ģimenes īpašumus, atliek secināt, ka dzīve laukos nav sliktāka kā pilsētā. Privātmāja Aulejas ezera pašā krastā, vēl tuvāk mājai izrakts liels dīķis, kurā ielaists ap 5000 karpu. Paša konstrukcijas gaļas žāvētava darbojoties tuvākajā apkārtnē izplata tik patīkamu aromātu, ka siekalas no mutes tek straumītēm.

Juris ROGA