Laikmetu saikne

Lieliski atceros, kā pirms gadiem trīsdesmit tapa tradīcija vest uz Auleju rīdziniekus, rajona viesus — literātus, muzikantus, māksliniekus. Vērpjamā ratiņa klusā dūkšana, aužamo steļļu vienmērīgā klaboņa, adāmadatu zibēšana sieviešu sastrādātajās rokās atbraucējos no galvaspilsētas izraisīja atklātu sajūsmu — saglabātā senatne! Etnogrāfiskos skatus papildināja tautas melodijas, kuras ilgajos ziemas vakaros sacerējušas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Vēl skala gaismā...

Nekas nav mūžīgs uz šīs zemes, izņemot... Daudzu gadsimtu gaitā lauku paražas izturēja gan laika pārbaudi, gan komunisma cēlāju spiedienu. “Jaunās dzīves saimniekiem” neizdevās atņemt tautai ticību Dievam... Tāpat kā nomainīt senlaiku aužamās stelles ar metāla pusautomātiem — cilvēki pretojās plašā patēriņa pārspēkam. Deviņdesmitajos vispārējā sabrukuma gados tālredzīgā Rita Barča (lai viņai vieglas smiltis!) uzņēma kursu uz to aušanas izstrādājumu sistematizēšanu, kam ir mākslas vērtība. Bija viss: gan vecmāmuļu krājumu revidēšana, gan mājās austo darinājumu izstādes, gan rokdarbnieču tikšanās, gan katalogi... Un pa pusei aizmirstais amats uzsāka savu otro dzīvi.

Indra plaši atzīmēja aužamo steļļu 100 gadu jubileju, svarīgo ierosmi pārņēma Izvalta. Ar prieku es pieņēmu piedāvājumu apmeklēt audēju dienas nodarbī-bas, kuras vada pazīstamā meistare Valentīna Onzule. Agrāk bija izdevība ciemoties viņas mājās, tagad, lūk, varēju vērot savu seno paziņu darbaudzinātājas lomā. Valentīna atceras, ka mīlestību uz aušanu viņai ieaudzināja vecvecmāmiņa Franciska. Kājiņas vēl nevarēja aizsniegt koka paminas, kad sešgadīgā meitenīte noauda savu pirmo darbu. Tie gan bija prieki! Auda vecmāmiņa, māmiņa, kura arī tagad palīdz meitām un mazmeitai ar padomiem. Valentīnas māsa Inga ir nepārspējama jostu aušanas meistare. Abām vairākkārt nācās veikt pasūtījumus arī latgaliešu tautas tērpu dekoratīvajiem papildinājumiem. Laika pavedieni nepārtrūka...

Aušanas darbnīcā, kas atrodas pagasta padomes vecajā ēkā, ir sešas stelles. Katrām ir ap simts gadu. Noteiktajā nodarbību stundā brīvu darba vietu nav. Draudzīgo darba gaisotni iztraucē manis uzdotie jautājumi. Atbildes un viedokļi birst kā no pārpilnības raga, spēj tik visu pierakstīt.

Nemanot mēs veicām ekskursu pagātnē. Atcerējāmies, kā vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē daudzās latgaliešu mājās auda tikai linu audumus drēbēm un veļai, bet vēl zirgu segas, galdautus, dvieļus, gultas pārklājus, grīdceliņus. Vēlāk parādījās arī logu aizkari. Lauku cilvēki zināja daudzas audumu dabīgo krāsvielu receptes: sīpolu, ozolu mizu, sodrēju, sūnu, bērza lapu, kartupeļu lakstu, madaru, vīgriežu... Ar laiku parādījās anilīna krāsas, kas tika vestas no pilsētas pie Ņevas. Parādījās praktiskākie austie izstrādājumi — no kokvilnas diegiem, pievienojot vilnu.

Agrajos piespiedu kooperācijas gados laukos, kad nācās strādāt vaiga sviedros par simboliskām izstrādes dienām, starpsezonu laikā daudzas laucinieku ģimenes piepelnījās ar aušanu. Lūk, arī Valentīnas Onzules māte paspēja visur: gan fermā, gan pie aužamajām stellēm, jo ģimenē auga četri bērni. Jaunā Valentīna tā ievingrinājās šajā daiļamatā, ka, kļuvusi pieaugusi, nostrādāja divpadsmit gadu apvienībā “Daiļrade”. Būtībā viņa ir audēja mājražotāja gandrīz visu mūžu. “Par maz ir mācēt pašai, meistarības noslēpumus gribas nodot citiem,” atzīstas Valentīna.

Viņasprāt, pats darba process pie stellēm ir vienkāršs, to var iemācīt katram. Grūtāk ir ar iecerētā darinājuma metu sagatavošanu. Starpprocess no ieceres līdz realizējumam ir ļoti sarežģīts, un tikai ar ceturto vai piekto reizi audzēknis var apgūt mācību stundas un pretendēt uz patstāvību. Darbs un pacietība visu uzvar... Pašlaik Izvaltā ir radīti visi apstākļi daiļaušanas attīstībai. Tehniskā daļa — tie ir darbaudzinātājas uzdevumi, bet radošā — katras audējas pašapliecināšanās iespēja. Starp citu, pirms kara aušanas mākslu prata arī daudzi vīrieši.

Savos iespaidos dalās Sandra Stivriņa: “Nezinu, kāpēc, taču sen sapņoju izmēģināt sevi pie stellēm. Tikai no malas šķiet, ka tas ir monotons un apnicīgs darbs. Nepilnos pāris mēnešos sapratu: tas domāts man. Radošais process aizrāva mani, tas sagādā īstu gandarījumu. Plašais krāsu spektrs paver lielas iespējas meklējumiem, bet mani apbūra atturīgā pelēkbalto toņu harmonija. Vispiemērotākie ir linu audumi, ar kuriem es sāku savu praksi. Pirmās darba stundas pie stellēm, turklāt labā kompānijā, aizrit gluži kā minūtes. Aizmirsti par visu pasaulē, bet dvēseli pārņem miers...”

Izvaltas meistares otrā spējīgā audzēkne Ilona Krīviņa specializējas grīdceliņu aušanā, izmantojot lupatiņas. Lūk, viņas personīgais viedokli: “Bija laiks, kad māmiņas un vecmāmiņas izmantoja lupatas taupības dēļ, bet tagad raibie izstrādājumi stabili ienāk modē. Ērti, praktiski, skaisti. Pievienojot linu dziju, grīdceliņš var kalpot ne mazāk par diviem gadu desmitiem. Pa to ir patīkami un veselīgi staigāt basām kājām. To var izmantot arī dāvanai. Es izvēlējos tumšsarkanus un zilus toņus, ņemot vērā mūsu mājas interjeru. Pirmais grīdceliņš padarīs mājīgu bērnu istabu, otrais izrotās viesistabu.”

Patiesa radošā gandarījuma tēmu turpināja Laila Jakovļeva, Anastasija Platace, Elita Jakubāne. Viņas pastāstīja par izstādēm, kurās pastāvīgi tiek eksponēti Izvaltas audēju darinājumi. Visas slavēja Valentīnu Onzuli, pateicās viņai par talantu un sirds dāsnumu. Rudenī aušanas darbnīca atzīmēs savu pirmo jubileju. Pieci gadi ir neliels laika posms, taču sasniegts galvenais — tautas aušanas tradīcijas tiek turpinātas. Pilnīgi iespējams, ka ar laiku aužamās stelles noteikti atgriezīsies laucinieku mājās, kā jau tas notika ar vērpjamiem ratiņiem un sviesta ķērnēm.

Aleksejs GONČAROVS