Strādā par grašiem

Agrāk un šodien grūti iedomāties lauku sētu bez brūnaļas — piens, krējums, sviests un biezpiens ir nozīmīgs produktu kopums ikvienas lauku ģimenes galdā. Protams, arī cūkas un vistas ir vairākumā lauku ģimeņu kūtīs. Nopietnāk piena ražošanai Graubas pievērsās tad, kad pārstāja eksistēt sovhozs “Kapiņi”. Anastasijai ir augstākā izglītība, gadus desmit nostrādājusi par agronomi-sēklkopi, bet vīrs sovhozā bijis šoferis-traktorists. Viņiem nekad nav bijusi liela saimniecība, bet padomju gados tik ierastās vienas gotiņas vietā tagad ir trīs. Vairāk nemaz nevar atļauties, jo brīvas zemes apkārtnē maz, visu izdalīja saim-niekiem, un vietām tā aizaug ar nezālēm. Anastasijai un Pēterim palika aptuveni hektārs zem apbūves un pie mājas, kā arī apmēram seši hektāri, kurus veido divi atsevišķi zemes pleķi apmēram kilometra attālumā no mājām, plus mežs. Varētu zemi nomāt un turēt vairāk lopu, bet saimnieki nosprieduši, ka viņiem tas nav pa spēkam. Turklāt bija laiks, kad papildus lauksaimnieciskajai darbībai labu atspaidu guva no sava meža, varēja dzīvot un bērnus skolot. Bet nesen ģimene izšķīrās par kardinālu soli — vienu gotiņu likvidēja, kā arī domā, lecināt teli vai nē?

Gadus piecus ģimene saražoto pienu realizē uzņēmumam “Preiļu siers” bet pienu promvešanai uz Preiļiem paņem piena savāktuve “Puša”. Ja 2006. gadā iepirkšanas cena bija 12-13 santīmi par kilogramu, 2007. gadā vēl labāka — 15-16 santīmi, tad šī gada martā jau 3,8 santīmi, bet aprīlī (no 1. līdz 15. datumam) par realizētajiem 587 kilogramiem (571 litrs) zemniekiem aprēķināja Ls 1,97 jeb 0,3 santīmus par kilogramu! Tā nav drukas kļūda — trīs desmitdaļas santīma par kilogramu, jo, lūk, esot pamaz olbaltumvielu un tauku! Interesanti, ka pārraudzībai nodotie dati uzrāda citus, labākus rezultātus. Lai kā tur ir, nevienā civilizētā valstī pat nevarētu iztēloties šādu situāciju. Tas jebkurā gadījumā ir piens, ko kura saražotā produkcija tiks pārdota ne jau par 0,3 santīmiem kilogramā, nodrošinot šajā ķēdītē pēc zemnieka hiperpeļņu, ja salīdzinām iepirkuma un realizācijas cenas. Ja ar mums šie tā var izrīkoties, nudien esam muļķu zeme, ko pat bijušais premjers Vilis Krištopāns savulaik nekautrējās publiski atzīt.

Anastasija caur asarām acīs stāsta par savām un ģimenes bēdām: “Es šos Ls 1,97 ar prieku pārskaitītu kādam mūsu valsts ministram kā pabalstu, ja vien zinātu bankas kontu un kuram no viņiem klājas tik grūti, kā mums - lauksaimniekiem (varbūt kāds no jaunās valsts glābēju komandas pieteiksies zemnieces vienreizējam pabalstam, -aut.). Zvanīju uz a/s “Preiļu siers” kanceleju, jautāju kas un kā. Atbildēja, mums nav kļūdu, darām, kā vajag, ja domājat, ka mēs darām nepareizi, tad meklējiet citus, kas jums taisīs pareizi analīzes un maksās vairāk. Bet mums šeit neviena cita nav kam nodot, nav šim iepircējam konkurentu. Acīmredzot mazos zemniekus grib likvidēt pavisam, es to tā saprotu. Pēdējā samaksa bija par novembra otro dekādi. Summas nelielas, bet arī tad kopējais uzņēmuma parāds ir 149 lati 14 santīmi, kuru nezinu, kad samaksās. Par tik zemu samaksu pienu labāk izliet grāvmalā, tāpēc pārstāju viņiem to nodot. Piena kvotas savulaik nācās piepirkt, jo agrāk pat pārpildīju, bet tagad atmetu ar roku — par latu nodošu. Būs pašiem krējuma daudz, būs sviests, sieri pārbagātībā. Domāju sivēnus nopirkt, varbūt izdevīgāk ražot gaļu nekā pienu. Vienu veco govi realizēšu gaļas kombinātam, jau sarunāju, bet pārējās...nezinu, ko darīt. Esmu pārdomās, žēl no lopiņiem šķirties, vasarā gotiņas ir ļoti pienīgas. Turklāt govis bija vienīgais iztikas un naudas avots.

Ja kāds iedomājas, ka laucinieki var iztikt bez naudas, tomēr, tāpat kā pilsētniekiem, mums arī ir jāmaksā par izlietoto elektrību, jāsamaksā telefona rēķins, zemes nodoklis, jāskolo bērni. Vecākā meita Lidija trīs gadus mācījās klātienē, tad atrada darbu un juridisko fakultāti pabeidza neklātienē, ieguva bakalauru, bet tagad pabeidz maģistrantūru. Nodibināja ģimeni, dzīvokli paņēma kredītā par tām trakajām cenām, jāpalīdz izmaksāt. Kā tagad būs — nezinām. Jaunākā, Tatjana, iet 11. klasē, kā tagad mācīt, no kādiem līdzekļiem? Savulaik mežu bija izdevīgi pārdot, tagad par to arī maksā santīmus. Paši sevi ar pārtiku varam apgādāt, bet vienalga naudu vajag. Pārdot pienu un piena produktus tiešajā tirdzniecībā arī nav iespēju, jo automašīna “Passat” sabojājās, ir jāremontē, bet nav par ko. Vienīgi radiem un draugiem varu notirgot, ja paši atbrauc pakaļ.
Ja agrāk sējām graudaugus, pērn visu platību apsējām ar zāli, jo līgt kombainu dārgi, parēķinājām — lētāk nopirkt. Piezvanīju kādam zemniekam, ar kuru tirgū sapazināmies un sadraudzējāmies, apsolīja tonnu kvalitatīvu graudu pārdot par 13 santīmiem kilogramā ar visu atvešanu. Stādām un audzējam kartupeļus savam galdam, ir paliels augļu koku dārzs, kas pērn labi ražoja: āboli un plūmes bija pārpārēm. Sals gan dažus kociņus pabojājis, bet laiks arī nomainīt — pagājuši 20-25 gadi.”

Jautāsiet, kā ģimene savelk galus kopā? Līdz janvārim Pēteris saņēma bezdarbnieka pabalstu — kādus 30-40 latus. Nesen izlūdzās pildīt algotos pagaidu darbus pašvaldības labā aprīlī un maijā, kas dod cerības vēl pāris mēnešus saņemt ienākumus. Zāģē mežu, ir pabeidzis attiecīgus kursus. Anastasija stāsta, ka sievietes meža darbos nelabprāt ņem, jo tur smagi fiziski jāstrādā. Savukārt Anastasija šobrīd pieskata mājās tanti pa mātes līnijai - 16. aprīlī Heonai Bebrišai apritēja 84 gadi. Viņa pārcietusi represijas, tur zaudējusi veselību, tāpēc labi, ka pati vēl spēj staigāt un sevi apkopt. Ja iedot karoti, parādi, kur kas uz galda, spēj paēst pati. Viena liela bēda — večiņai ļoti slikta redze, nekur vienu nepalaidīsi. Tāpēc mājās dzīvo sunītis, kura pavadiņu tante neizlaiž no rokām. Tante šeit mīt kopš janvāra, jo bērnu viņai nav, bet tuvinieki devās pelņā uz ārzemēm. Vieni Īrijā, otri Anglijā, trešie — Rīgā dzīvo. Tantes pensija un algotie darbi ir ģimenes vienīgie ienākumi.

Nevar arī sacīt, ka ģimenei būtu pavisam bēdīgi dzīves apstākļi. Koka māja ir apšūta ar ķie- ģeļiem, pirms gadiem trim ielikti plastikāta logi, bet ir jādomā par jumta seguma nomaiņu, kas jau pavisam vecs. Ir savs traktors, sapirkta nepieciešamākā lauksaimniecības tehnika. Šo to pirkuši par pajām uz vairākiem saim-niekiem, bet pamatā — par naudu. Pagājušajā vasarā Pēteris uzbūvēja pagrabu, agrāk visu glabāja pagalmā speciāli izraktā bedrē, bet tā reiz sabruka. Ir pat lietots dators, kuru atdeva vecākā meita, vienīgi internetam nevar pieslēgties — ļoti dārgi. Bet vajadzētu, jo mājās skolniece. Tiesa, gan tehnika pirkta, gan nauda mājā ieguldīta laikā, kad samaksa par pienu un mežu bija laba un cenas veikalos arī bija normālas. Taču ne tikai šī brīža naudas trūkums nospiež Anastasiju un Pēteri.

”Jaunākajai meitai un citiem no mūsu pagasta Dagdas vidusskolā prasa, ko jūs, bērni, nākamgad darīsiet?” turpina stāstīt Anastasija. “Kā zināms, mūs pievieno Aglonas novadam, bet jau runā, ka autobuss nevedīs bez maksas citas pašvaldības skolēnus. Andrupene savus skolēnus ved, bet runā, ka viņu autobusā svešiem būs jāmaksā latu uz katru pusi — kur ņemt tādu naudu? Tagad meita ar skolas autobusu brauc katru dienu bez maksas. Internāts ir, bet ir tāds vecums, ka bail bērnu atstāt. Mājās ir mājās. Pusdienas skolā arī dārgas. Kā būs novadā — nezinu. Gaidām ar šausmām. Vecāki nervozē, bērni nervozē, skolotāji nervozē. Ai, kā man neiet pie sirds rajona sadalīšana. Kurš to izdomāja, mēs visi šeit bijām pret to. Mēs gribējām pie Dagdas, bet vienalga neklausīja un lika pie Aglonas. Tagad ar visu būs problēmas. Kā būs ar ārstiem, uz Preiļiem braukt, vai? Tagad Krāslavā der tā saucamā rozā grāmatiņa, bet kā būs pēc tam — nezinām. Jautā vai nejautā, konkrētas atbildes nav.

Vispār cilvēki ir lielā nesaprašanā. Kā nokļūt uz Preiļiem, ja autobusi kursē reti. Piektdien un pirmdien no Aglonas uz Dagdu turp un atpakaļ, tad vēl katru dienu pa maršrutu Krāslava-Aglona-Krāslava, bet tas nav mums izdevīgs. Uz Krāslavu nokļūsti, atpakaļ — kaut kājām. Labi, ja ar skolēniem var atbraukt.

Nevaram neko lieku atļauties, tikai bērnam mācības nodrošināt. Pērn meitene mācījās Krāslavas Varavīksnes vidusskolā, bet bija tik dārgi, ka pārgāja uz Dagdu. Vismaz grāmatām tikpat kā nav jātērējas un skolo labi. Viena bēda — kur būs mācīties tālāk, jo šodien nevienu specialitāti nevajag. Saka — ārstus vajag, bet mēs Rīgu “nepavilksim”, un kurš laucinieks var atļauties studēt 12 gadus! Kredītu ņemt? Kas mums dos, un ko pēc tam darīt?”

Sieviete apgalvo, ka lielās nervozēšanas dēļ pat slimības piemetušās un rokas laikiem atsakās klausīt. Ja vēl paskaties televizoru, paklausies radio par to, kas notiek valstī, vispār mati stāvus ceļas. Lauku cilvēkiem grūti saprast, kā dažādas amatpersonas var gadiem ilgi nesodīti būtībā izlaupīt valsti, nosakot nesamērīgi lielus atalgojumus.

Anastasijai nav ne mazākās žēlastības arī pret lielajiem rausējiem, kuri bez jēgas grābuši kredītus un pirkuši dārgu tehniku: “Ne projektos piedalījāmies, ne kredītus būvniecībai vai tehnikai ņēmām, tagad varam mierīgi gulēt. Padomāju, ka no tā nekas labs nesanāks, un nekļūdījos. Piena māja būtu noderējusi, bet ziemā ceļu bieži aizputina, kā piena mašīna piebrauks? Labi, pagasta pašvaldība rūpējas par ceļiem, iztīra tos, bet drīz atkal aizputina, un viņi fiziski nevar paspēt.”

Anastasija neredz laimi arī ārzemēs. Pirms kāda laika viens te visas govis nodeva un uz Īriju aizlaidās, bet tur jau arī darba nav un jāatgriežas mājās. Bet ko darīt bez nekā? Vēl viena tukša māja kalna pakājē — arī cilvēks aizbrauca strādāt ārzemēs. Visapkārt tukšas mājas, tiešā tuvumā dzīvo tikai viena kaimiņiene. Laukos var izaudzēt visu, tikai nav, kas to pērk. Taču lauciniekam autoveikalā vienalga ir jātērējas, cenas tajā vienkārši drausmīgas, bet nav jau citas izvēles. Anastasijai taisnība — ļoti grūti strādāt, kad apzinies, ka rakņāšanās zemē un govs slaukšana nedod nekādu rezultātu. Tad ir jābūt garā stipram, lai sadzīvotu ar lielo nabadzību, kas valda laukos. Nav brīnums, ka daudzi ļaudis nodzeras, jo neredz, par ko mīlēt šo valsti, kuras veiklie darboņi sadalīja tautu beztiesīgajos nabagajos un pasakaini bagātajos.

Juris ROGA